sestdiena, 2013. gada 29. jūnijs

Sabiedriskās attiecības publiskajā pārvaldē

Sabiedriskās attiecības ietver visus saskarsmes veidus ar visiem cilvēkiem, ar ko organizācija veido un uztur attiecības. Ir trīs starptautiski atzītas sabiedrisko attiecību definīcijas:
1.    Sabiedrisko attiecību institūta (Lielbritānija) definīcija: „plānoti un pastāvīgi centieni, kuru mērķis ir izveidot un saglabāt labo gribu un savstarpēju sapratni starp uzņēmumu un tā auditoriju”;
2.    ASV Sabiedrisko attiecību asociācijas definīcija: „sabiedriskās attiecības palīdz daudzpusīgai un plurālistiskai sabiedrībai pieņemt lēmumus un darboties efektīvāk, sasniedzot savstarpēju sapratni starp sabiedrības grupām, uzņēmumiem un organizācijām. Sabiedriskās attiecības palīdz harmoniski apvienot privātās un sabiedriskās intereses”;
3.    Trešā starptautiski atzītā sabiedrisko attiecību definīcija: „Sabiedriskās attiecības ir māksla un sociālā zinātne, kuras mērķis ir analizēt tendences, paredzēt to sekas, konsultēt uzņēmumu vadītājus un īstenot ieplānotās darbības programmas, kas kalpo gan uzņēmuma, gan sabiedrības interesēm”.[1]
Eduards Bērneiss (E.L. Berneys), viens no pirmajiem sabiedrisko attiecību profesionāļiem ASV, sabiedriskās attiecības raksturo kā „darbības jomu, kas ir paredzēta, lai uzlabotu savstarpējās attiecības starp personību, grupu, ideju un citiem sabiedrības elementiem, no kā šī persona ir atkarīga”.[2]
Sabiedrisko attiecību pamatā ir mērķtiecīga, pārdomāta komunikācija, kas savu rīcību balsta uz mērķauditorijas pētījumos iegūtās informācijas. Ar pētījumu palīdzību parasti tiek fiksēta esošā situācija jeb izejošā pozīcija. Parasti tie ir lietišķi pētījumi ar mērķi izzināt konkrētās mērķauditorijas uzvedību, ieradumus, uzskatus, domas, informētības un aktivitātes līmeni, sabiedrisko attiecību programmas efektivitāti un tml. Tāpat izpēte ir nepieciešama arī izvērtēšanas stadijā pēc iedarbības (vai lielāka posma) noslēgšanās, lai uzzinātu cik lielā mērā un efektīvi ir uztverta pasniegtā ziņa.
Iegūtā informācija tiek interpretēta un kopā ar vadību izstrādā attiecīgās organizācijas mērogā pārmaiņu un reaģēšanas stratēģisko plānus. Sabiedrisko attiecību speciālistam jāparedz izmaiņas organizācijas vidē un jāpalīdz vadībai tās izprast.[3]
„To sabiedrisko attiecību speciālistu darbam, kuri strādā valstiskajās institūcijās, ir šādas mērķauditorijas:
a)                Vadītāji un darbinieki valdībā un valsts institūcijās;
b)                Sabiedriskās organizācijas, politisko partiju vadītāji;
c)                Politiska rakstura rīcības komitejas;
d)               Valsts un pašvaldību ierēdņi;
e)                Privātā uzņēmējdarbībā strādājoši cilvēki;
f)                 Profesionālās asociācijas;
g)                Masu saziņas līdzekļu pārstāvji;
h)                Visa pārējā sabiedrība.
Sabiedrisko attiecību mērķi ir atkarīgi no tā, kādā valstiskajā institūcijā sabiedrisko attiecību speciālists strādā, bet viņu darbs balstās uz diviem pamatnoteikumiem:
1)                Demokrātiskā valstī valstiskajām institūcijām ir jāsniedz visa informācija saviem pilsoņiem.
2)                Valsts institūciju efektīvai darbībai ir nepieciešams aktīvs pilsoņu atbalsts un līdzdalība.
Sabiedrisko attiecību valstiskajās institūcijās programmu mērķiem neatkarīgi no valdības līmeņa ir vismaz trīs kopīgi aspekti:
1)                Informēt pilsoņus un iedzīvotājus par valdības, pašvaldības un valstisko institūciju darbību;
2)                Veicināt aktīvu sadarbību valdības programmās;
3)                Veicināt pilsoņu atbalstu politiku un programmu izveidē.
Pilnīgi brīvu informācijas plūsmu ierobežo tādi faktori, kā, piemēram, nacionālās drošības apsvērumi, ar uzņēmējdarbību saistīti noslēpumi, kā arī pilsoņu tiesības uz personiskas informācijas slepenību. [4]
Praksē ir faktiski neiespējami strādāt ar katru iedzīvotāju individuāli. Tieši tāpēc par starpniekiem un ietekmīgiem spēlētājiem ir kļuvuši plašsaziņas līdzekļi, vienlaicīgi radot nevēlamus blakusefektus. „Žurnālisti arvien vairāk ietekmējas un kļūst arvien atkarīgāki no sabiedrisko attiecību avotiem, kas tiem piegādā informāciju. (..)Žurnālistikas pāreja no izpētes uz izklaidējošas informācijas sniegšanu un pēdējā laika apsēstība ar slavenībām nozīmē, ka arvien mazāk vietas atliek nopietnām diskusijām par sabiedrībai patiesi svarīgiem jautājumiem.
No tā izriet divas lietas. Pirmkārt, drauds, ka sabiedriskās attiecības pārāk fokusēsies uz trivialitātēm, jo mediju hītus iegūt ir daudz vieglāk. Otrkārt, attiecības starp sabiedriskajām attiecībām un žurnālistiku kļūst neveselīgi tuvas. Medijiem ir brīvas tiesības izteikt savus kritiskos spriedumus, lai aizstāvētu sabiedrības intereses. Taču situācija var kļūt draudīga, jo mediji nonāk pārlieku lielā atkarībā no sabiedrisko attiecību avotiem, kas bieži ir nekaunīgi savā neobjektivitātē. Turpretim daudzi mediji nepelnīti „noliek” sabiedriskās attiecības, kas ir negodīgi.”[5]
Plānojot sabiedrisko attiecību aktivitātes, būtisku lomu šajā procesā ieņem arī interešu grupas. Sabiedrisko attiecību aktivitātes tiek balstītas uz konkrētās situācijas analīzi, definējot, ja ne visas, tad vismaz lielākās un nozīmīgākās interešu grupas. Balstoties uz to, tiek mērķtiecīgi izstrādāta stratēģija, kampaņa, tās taktika, kuru mērķis, pēc iespējas trāpīgāk nosakot to vērtības un vajadzības, ir iedarboties uz šīm grupām.
Sabiedrisko attiecību aktivitātes ir cieši saistītas ar pašvaldības politiskajiem lēmumiem. Tām ne tikai jāveic izskaidrošana, iedzīvotāju iesaistīšana, bet jāveicina arī lēmumu leģitimizācija.



[1] Lapsa T., Sabiedriskās attiecības. Ievads teorijā un praksē. - Rīga: Biznesa augstskola Turība, 2002. – 5.–6.lpp.
[2] Lapsa T., Sabiedriskās attiecības. Ievads teorijā un praksē. - Rīga: Biznesa augstskola Turība, 2002. – 7.lpp.
[3] Katlips S.M., Senters A.H., Brums G.M. Sabiedriskās attiecības. – Rīga: Avots, 2002. – 311.lpp.
[4] Lapsa T., Sabiedriskās attiecības. Ievads teorijā un praksē. - Rīga: Biznesa augstskola Turība, 2002. – 71.–72.lpp.
[5] Gregorija, A. (red.), Sabiedriskās attiecības praksē. Gregorija, A., Sabiedriskās attiecības praksē: ieskats 21. gadsimtā. Rīga: Lietišķās informācijas centrs, 2007. – 23.lpp.

trešdiena, 2013. gada 19. jūnijs

Valsts pārvaldes principi

Labas pārvaldības principi publiskajā (valsts) pārvaldē nav nemainīgi. Tie, atbilstoši laikam un prasībām, tiek papildināti, pielāgoti, grozīti, mainīti. Lai arī visi principi nav vienoti formulēti, to būtība saglabā savstarpēju saikni. Valsts pārvaldes principi izriet no demokrātiskās iekārtas un tiesiskas valsts principiem. Turpinājumā apskatīsim Latvijas gadījumam saistošos formulējumus, kas noteikti Eiropas Savienības un Latvijas Republikas saistošajos normatīvajos aktos.
„Tiesības uz labu pārvaldību tika iekļautas kā pamattiesības Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41.pantā (..). Līgumā par Konstitūciju Eiropai tiesības uz labu pārvaldību ir garantētas II-101.pantā. Šis pants ir identisks Pamattiesību hartas 41.pantam. Taču Eiropas ombuds uzskatīja, ka nepietiek ar to, ka tiesības uz labu pārvaldību ir iekļautas Pamattiesību hartā, un ir nepieciešams izskaidrot sīkāk, ko nozīmē šīs tiesības. Tāpēc Eiropas ombuds izstrādāja Eiropas labas administratīvās prakses kodeksu 20, kas 2001.gada 6.septembrī tika apstiprināts ar Eiropas Parlamenta rezolūciju. 21. Kodekss tika izveidots, balstoties uz Eiropas Savienības tiesību aktos, Eiropas Savienības tiesu praksē un dalībvalstu administratīvā procesa likumos nostiprināto labas pārvaldības principu analīzi. 22. Kodeksā ir 27 panti, no kuriem 21. skaidro tiesības uz labu pārvaldību. Atbilstoši kodeksā noteiktajam tiesības uz labu pārvaldību ietver sevī šādus elementus:
1) likumīgums; 2) vienāda attieksme; 3) samērīgums; 4) varas ļaunprātīgas izmantošanas nepieļaujamība; 5) neieinteresētība un neatkarība; 6) objektivitāte; 7) tiesiskā paļāvība, konsekvence un padomi; 8) taisnīgums; 9) pieklājība; 10) atbildes uz vēstulēm pilsoņu valodā; 11) kvīts par saņemšanu un norāde uz kompetento iestādi; 12) pienākums pārsūtīt vēstules vai sūdzības kompetentajam dienestam; 13) tiesības tikt uzklausītam un izteikt savu viedokli; 14) saprātīgs termiņš lēmuma pieņemšanai; 15) pienākums lēmumu pamatot; 16) norāde uz lēmuma apstrīdēšanas iespējām; 17) lēmuma paziņošana; 18) datu aizsardzība; 19) pienākums sniegt informāciju; 20) pienākums nodrošināt piekļuvi dokumentiem; 21) pienācīga dokumentu reģistrācija”.[1]
Labas pārvaldības princips Latvijas Republikas normatīvajos aktos minēts Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10.pantā, kurā tiek izdalīti valsts pārvaldes principi un labas pārvaldības principi, lai gan faktiski tie viens otru tikai papildina un kopumā saskan ar Eiropas Savienības definētajiem:
„(1) Valsts pārvalde ir pakļauta likumam un tiesībām. Tā darbojas normatīvajos aktos noteiktās kompetences ietvaros. Valsts pārvalde savas pilnvaras var izmantot tikai atbilstoši pilnvarojuma jēgai un mērķim.
(2) Valsts pārvalde savā darbībā ievēro cilvēktiesības.
(3) Valsts pārvalde darbojas sabiedrības interesēs. Pie sabiedrības interesēm pieder arī samērīga privātpersonas tiesību un tiesisko interešu ievērošana.
(4) Valsts pārvaldei, atsevišķai iestādei vai amatpersonai, īstenojot valsts pārvaldes funkcijas, nav savu interešu.
(5) Valsts pārvalde savā darbībā ievēro labas pārvaldības principu. Tas ietver atklātību pret privātpersonu un sabiedrību, datu aizsardzību, taisnīgu procedūru īstenošanu saprātīgā laikā un citus noteikumus, kuru mērķis ir panākt, lai valsts pārvalde ievērotu privātpersonas tiesības un tiesiskās intereses.
(6) Valsts pārvalde savā darbībā pastāvīgi pārbauda un uzlabo sabiedrībai sniegto pakalpojumu kvalitāti. Tās pienākums ir vienkāršot un uzlabot procedūras privātpersonas labā.
(7) Valsts pārvaldes pienākums ir informēt sabiedrību par savu darbību. Tas attiecas it īpaši uz to sabiedrības daļu un tām privātpersonām, kuru tiesības vai tiesiskās intereses īstenotā vai plānotā darbība skar vai var skart.
(8) Valsts pārvaldi organizē pēc iespējas ērti un pieejami privātpersonai.
(9) Valsts pārvaldi organizē, ievērojot subsidiaritātes principu.
(10) Valsts pārvaldi organizē pēc iespējas efektīvi. Valsts pārvaldes institucionālo sistēmu pastāvīgi pārbauda un, ja nepieciešams, pilnveido.
(11) Valsts pārvalde savā darbībā ievēro arī šajā pantā neminētus tiesību principus, kuri atklāti, atvasināti un attīstīti iestāžu vai tiesu praksē, kā arī tiesību zinātnē.”[2]

Komunikācijai un iedzīvotāju apkalpošanai publiskajā pārvaldē ideālajā variantā jāatbilst augstāk definētajiem principiem. Tas, cik korekti tie tiek ievēroti un kā iedzīvināti praksē, lielā mērā ir atkarīgs no katras institūcijas vadības un darbiniekiem.




[1] Valsts cilvēktiesību birojs. http://www.vcb.lv/index.php?open=intervijas&this=190805.200 [09.10.2007.]
[2] Valsts pārvaldes iekārtas likums.// Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikas Saeimā 06.06.2002.; stājies spēkā 01.01.2003.; ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 01.07.2008// Latvijas Vēstnesis, 21.06.2002., Nr.94. - (01.01.2009.) http://www.likumi.lv/doc.php?id=63545&from=off

trešdiena, 2013. gada 12. jūnijs

Sabiedrības iesaistīšanās vietējo pašvaldību darbā – demokrātijas pamats. LR normatīvais regulējums

Atbilstoši „Vietējopašvaldību vietas un lomas publiskajā pārvaldē normatīvais regulējums”, pašvaldības ietilpst vienotā valsts pārvaldes sistēmā. Pašvaldības tiek uzskatītas par katras demokrātiskas iekārtas pamatu un tās spoguli – jo attīstītāka pašvaldības, sabiedrības un publiskā sektora sadarbība, jo augstāks demokrātijas līmenis valstī. Tieši pašvaldību līmenī iedzīvotāji visvieglāk iesaistāmi. Viņu zināšanas un spējas izmantojamas sabiedrības kopējā dzīves līmeņa uzlabošanai.
Iedzīvotāju iesaistīšanai var būt dažādas formas – informācijas sniegšana, viedokļu noskaidrošanas kampaņas, aptaujas, publisku sanāksmju organizēšana, referendumi, pašvaldības atbalstītas sabiedriskās apspriedes un interešu grupas, utt. Atsevišķi izceļamas politiskās vēlēšanas, kas ir demokrātiskā režīma pamatelements un nodrošina publiskās pārvaldes leģitimizāciju. „Balsošana vēlēšanās ir viena no svarīgākajām politiskās līdzdalības formām. Daudzās demokrātiskās valstīs tas ir bijis par pamatu uztraukumam, jo procentuāli šīs savas tiesības iedzīvotāji izmantojuši samērā maz pēdējās dekādēs.”[1]
Diskusijas par iedzīvotāju iesaistīšanu sabiedrības pārvaldīšanā bija aktuālas jau vairākus gadsimtus pirms mūsu ēras. „Stoiķu sociāli politiskā doktrīna bija organiski saistīta ar viņu ētikas pamatprincipiem. Par dabisku un saprātīgu viņi atzina cilvēka tieksmi piedalīties sabiedriskajā dzīvē, jo sabiedrība, pēc viņu domām, nav radusies uz līguma pamata, bet gan dabiska procesa rezultātā. „Cienījams cilvēks” – atzīmēja Zēnons – „nedzīvos vientulībā, jo pēc savas iedabas viņš ir sabiedrisks un praktiski darbīgs. [Диоген Лаертский. О жизни, учениях и изречениях знаменитых философов. – М.: Мысль, 1979. – 815 с.] Pretēji epikūriešiem stoiķi aicināja aktīvi piedalīties sabiedriskajā dzīvē, nopēla indivīda noslēgšanos šaurā lokā (..). Sabiedrību stoiķi saprata kā organisku kopu, bet par valsts uzdevumu uzskatīja monolītas politiskas sistēmas (politiκόn s’ystēma) izveidošanu.”[2]
Stoiķi runā par demokrātisku politisko režīmu, attiecībām starp politiskās sistēmas elementiem. Lai arī jēdziena demokrātija pielietojums politikas un valsts pārvaldes kontekstā ir vairākus gadsimtus pirms mūsu ēras sens, „demokrātija ir viens no populārākiem un reizē – viens no strīdīgākiem vārdiem mūsdienu politikā, turklāt diskusiju spraigums par demokrātijas jautājumiem ir būtiski pieaudzis pēdējos gados. (..)pastāv dažādas demokrātijas gradācijas, dažādās sabiedrībās demokrātijas ideāli var tikt īstenoti dažādos veidos, atkarībā no vēsturiskās attīstības īpatnībām, kultūras tradīcijām un citiem faktoriem, tāpēc mūsdienu pasaulē jautājumam par demokrātijas līmeņa un demokratizācijas procesu dinamikas novērtējumu ir gan zinātniskā, gan praktiskā nozīme.
Par pamatu Latvijas sabiedrības demokratizācijas procesu gaitas izvērtējumam tika izmantota Starptautiskā demokrātijas un vēlēšanu institūta (IDEA) metodika, kuru no citām atšķir divas galvenās pazīmes – tā iekļauj visplašāko jautājumu loku un liek uzsvaru uz kvalitatīvu izvērtējumu pretstatā kvantitatīvajiem rādītājiem. Tiek izdalīti divi galvenie demokrātijas principi - tautas kontrole un politiskā vienlīdzība. Šie principi realizējas trijās savā starpā saistītajās jomās:
1.    garantētajā pilsoņa un politisko tiesību tīklā, pirmām kārtām, vārda, biedrošanās un pulcēšanās brīvībās, iespējās vērsties tiesās un likuma varā, galvenajās ekonomiskajās un sociālajās tiesības, kas nodrošina iespējas realizēt iepriekšminētās brīvības;
2.    brīvās un godīgās vēlēšanās, kas rada vēlētājiem reālās izvēles iespējas, uz reprezentācijas un atbildības principiem balstītā pārvaldē, kas līdzās vēlēšanām paredz arī citas procedūras, kas nodrošina reālu vēlētu un nevēlētu amatpersonu atbildību tautas priekšā;
3.    attīstītā demokrātiskā pilsoniskā sabiedrībā, kas iekļauj brīvus un daudzveidīgus masu medijus, konsultatīvus procesus un citus pasākumus, kas nodrošina tautas politisko līdzdalību un veicina varas struktūru atvērtību sabiedriskās domas ietekmei un veicina efektīvāku publisko funkciju īstenošanu.[3]
Demokrātiska politika nav iespējama, ja politikas mērķu apspriešanā neiesaistās pēc iespējas plašāka sabiedrība, ņemot vērā dažādu grupu intereses un publiskajā telpā veidojot optimālus apstākļus debatēm. „Demokrātijas mērķis atbilst sabiedrisko attiecību mērķim. Ja pilsoņi nav informēti un aktīvi, tautas ievēlētie vai izvirzītie ierēdņi var zaudēt tiešu saikni ar patiesajām viņu atbalstītāju vajadzībām un interesēm.”[4]
„Demokrātiskās valstīs pilsoniskā sabiedrība savu interešu aizstāvēšanai izmanto likumos noteiktās līdzdalības iespējas politikas veidošanā. Ieguvēji ir gan konkrētās politikas mērķu grupas, gan visa ieinteresētā sabiedrība, gan politikas īstenotāji. Politikas ilglaicīgums un noturība palielinās, ja politikas klientus ne tikai iesaista politikas veidošanā, bet arī piedāvā viņiem iespējas uzņemties daļu atbildības par politikas ieviešanas rezultātiem. Kopīga politikas plānošana nodrošina politikas efektivitāti, ietekmi un ilgtermiņā ietaupa budžeta līdzekļus.”[5]
„Lielbritānijas valdība norāda, ka līdz ar iedzīvotāju iesaistīšanos:
·       palielinās vietējo iedzīvotāju palīdzība problēmu risināšanā;
·       tiek radīta sadarbība un uzticēšanās starp pašvaldību un iedzīvotājiem;
·       pieaug iedzīvotāju atbildības sajūta jautājumos, kuru lemšanā viņi paši piedalījušies. [Guidance on Enhancing Public Participation in Local Government. – London: UK Department of the Environment, Transport and the Regions, 1998. - http://www.local-regions.odpm.gov.uk/epplg/]
Savukārt ASV Vietējo pašvaldību organizācijas apkopotā pieredze liecina, ka ar sabiedrības līdzdalību:
·       tiek nodrošināta labu plānu paliekamība un stabilitāte;
·       samazinās strīdi pašvaldības padomēs un komitejās, un savlaicīga sabiedrības iesaistīšana nodrošina iedzīvotāju labāku izpratni par lēmumiem un apmierinātību ar tiem;
·       paātrinās attīstības process un samazinās labu projektu izmaksas, jo iedzīvotāju pretestība nozīmē papildu izmaksas gan pilsētai, gan projekta izstrādātājam;
·       palielinās plānošanas kvalitāte, jo ne jau tikai profesionāļiem var būt labas idejas;
·       tiek veicināta vispārējā kopienas izjūta un uzticēšanās pašvaldībai. [Local Government Commission. People and Community: Public Participation. – http://www.lgc.org/people/public.html]
Vietējo pašvaldību darbam jābūt vērstam uz tās iedzīvotāju dzīves apstākļu uzlabošanu, tāpēc sabiedrības līdzdalības shēma būtībā ir vienkārša – pašvaldībai ir jāuzzina savu iedzīvotāju viedoklis par labāko mērķi un tā sasniegšanas ceļiem, un tad šis iegūtais viedoklis jāņem vērā. Tādējādi pašvaldības darbs vairs nebūs atrauts no reālās dzīves, kad lēmumus pieņēma tikai kabinetos sēdošie. [6]
Savukārt „deviņdesmito gadu politiskās sistēmas ideologs sociologs Elmārs Vēbers vispār noraida pilsoniskās iniciatīvas nozīmi. Viņš apgalvo, ka „nācija veidojas, pilsoņu kopumam saaugot ar valsts varas sistēmu. Šī koncepcija neļauj risināt interešu konfliktus starp pilsoni (cilvēka brīvību) un valsts varu, jo „saaugšanas” rezultātā valsts varas sistēmai būs lielākie materiālie, tiesiskie un simboliskie resursi, lai apklusinātu pilsoņu intereses. E.Vēbers uzskata, ka plurālisms, „atšķirīgi politiskie uzskati” ir bīstami neapspriežamiem politiskiem uzskatiem. E.Vēbers apšauba indivīdu spēju būt līdzdalīgiem: „Valstiskā domāšana ir pilsoņu garīguma (intelekta) izpausme, kas liecina par viņu spēju līdzdarboties valsts dzīvē un veicināt tās attīstību.”[7]
S.Kruks Latvijas Universitātes izdotajā rakstu krājumā analizē situāciju Latvijā un norāda uz vairākām problēmām. „Vara, no vienas puses, leģitimē sevi kā iepriekšējās padomju nedemokrātiskās varas negāciju, bet no otras puses, - ierobežo indivīdu iespējas izmantot demokrātiskos resursus. Viena daļa iedzīvotāju ir izslēgta no pilsonības tiesībām institucionāli („nepilsoņi” bez politiskajām tiesībām), bet otra ir neitralizēta diskursīvi. A.Pabriks atzīst, ka pilsoņi un nepilsoņi ir līdzīgi neapmierināti ar politisko sistēmu.”[8] Kā būtiski situācijas problēmas aspekti minami:
„ - reālas demokrātijas pieredzes trūkums pagātnē;
-        demokrātijas pieredzi nodrošinošo mezostruktūru vāja attīstība;
-        informācijas nepieciešamība par iespējamām un nepieciešamām sociālām lomām (pilsoņu tiesības, sociālās aktivitātes un pašorganizācijas nozīme, resursu pieejamība u.tml.).”[9]
Iedzīvotāju iesaistīšanās nav viennozīmīgi vērtējama. 1. un 2. tabulā sniegts A.Rence Irvin un J.Stansbury ieguvumu un zaudējumu apkopojums par iedzīvotāju līdzdalību lēmumu pieņemšanas procesos.


1. tabula
Ieguvumi no iedzīvotāju līdzdalības lēmumu pieņemšanas procesā

Ieguvumi aktīvajiem iedzīvotājiem
Ieguvumi valdībai
Lēmumu pieņemšanas process
Izglītība (mācās no valdības, iegūst pieredzi, sniedz informāciju valdības locekļiem).
Pārliecina valdību.
Gūst zināšanas par aktīvu pilsonību.
Izglītība (mācās no iedzīvotājiem, sniedz informāciju).
Pārliecina iedzīvotājs.
Vieš uzticību un mazina šaubas vai, atsevišķos gadījumos, naidu.
Būvē stratēģiskas alianses, panāk leģitimitāti lēmumiem.
Iznākums
Noārda šķēršļus, panāk pozitīvus rezultātus.
Iegūst kontroli pār politisko procesu.
Politiku un lēmumu implementācija.
Noārda šķēršļus, panāk pozitīvus rezultātus.
Nav nepieciešams tiesāties.
Labāka politiku un lēmumu implementācija.
Avots: Irvin A.Rence, Stransbury J., Citizen Participation in Decision Making: Is It Worth the Effort? EBSCO. Public Administration Review, Vol. 64, No.1, 2004.y.


 2.tabula
Zaudējumi no iedzīvotāju līdzdalības lēmumu pieņemšanas procesā

Zaudējumi aktīvajiem iedzīvotājiem
Zaudējumi valdībai
Lēmumu pieņemšanas process
Lieks laika patēriņš.
Bezjēdzīga darbība, ja lēmums tiek noraidīts.
Lieks laika patēriņš.
Dārgs process, var attīstīties naidīgums pret valdību.
Rezultāts
Citu (opozīcijas) interešu grupu ietekmes rezultātā pieņemts slikts politisks lēmums.
Kontroles zaudēšana lēmumu pieņemšanas procesā.
Iespējamība pieņemt sliktu lēmumu, kuru politisku ignorēt ir neiespējami.
Samazinās budžets aktuālajiem projektiem.
Avots: Irvin A.Rence, Stransbury J., Citizen Participation in Decision Making: Is It Worth the Effort? EBSCO. Public Administration Review, Vol. 64, No.1, 2004.y.

„Sabiedrības informēšanas un iesaistīšanas kultūra valsts pārvaldes institūcijās Latvijā nav pietiekoši attīstīta. Sabiedrība reti tiek laicīgi un pietiekami informēta, un iesaistīta lēmumu pieņemšanā. Valsts pārvaldes institūcijas ir pasīvas sabiedrības aktivizēšanā un iesaistīšanā lēmumu realizācijas procesā. Līdz ar to, veidojas situācijas, kad sabiedrība vairs nevar savlaicīgi iesaistīties lēmumu pieņemšanā, bet vienīgi piketēt vai kā savādāk piesaistīt plašākas sabiedrības uzmanību aktualitātei. Taču pēdējo desmit gadu laikā ir pieņemti daudzi būtiski likumdošanas akti, kas nodrošina sabiedrības iespējas saņemt informāciju un piedalīties lēmumu pieņemšanas procesos, kā arī aizstāvēt savas tiesības tiesā.”[10]
Tieši vai pastarpināti (normatīvo aktu interpretācijas ceļā) iedzīvotāju iesaistīšanas kontekstā mēs varam runāt par virkni normatīvo aktu. Pēc autora domām, īpaši svarīgas ir trijos Satversmes pantos ietvertās konstitucionālās tiesību normas. Satversmes 1.pantā Latvija tiek pasludināta par neatkarīgu un noteikts politiskais režīms – demokrātiska republika. 101.pantā tiek noteiktas tiesības ikvienam Latvijas pilsonim likumā paredzētajā veidā piedalīties valsts un pašvaldību darbībā, kā arī pildīt valsts dienestu. Atrunātas tiesības ikvienam Eiropas Savienības pilsonim, kas pastāvīgi uzturas Latvijā, likumā paredzētajā veidā piedalīties pašvaldību darbībā. 104.pants garantē ikvienam tiesības likumā paredzētajā veidā vērsties valsts un pašvaldību iestādēs ar iesniegumiem un saņemt atbildi pēc būtības.[11]
Iedzīvotāju iesaistīšanas kontekstā mēs varam runāt arī par virkni Saeimas ratificētajiem starptautiskajiem līgumiem, īpaši saistībā ar Eiropas Savienības līgumiem, un Saeimas izdotajiem likumiem, piemēram, valsts pārvaldi regulējošo „Valsts pārvaldes iekārtas likums”, pašvaldību darbības tiesisko pamatu –likums „Par pašvaldībām”, un tml. normatīvajiem aktiem.
Piemēram, “Informācijas atklātības likuma” mērķis ir nodrošināt, lai sabiedrībai būtu pieejama informācija, kura ir iestādes rīcībā vai kuru iestādei atbilstoši tās kompetencei ir pienākums radīt. Šis likums nosaka vienotu kārtību, kādā privātpersonas ir tiesīgas iegūt informāciju iestādē un to izmantot (2.panta 1.daļa).[12]
„„Valsts pārvaldes iekārtas likums” nosaka šādus līdzdalības veidus:
·                   Politikas plānošanas procesā iestādes var veidot darba grupas un konsultatīvās padomes, kurās tās var iekļaut sabiedrības pārstāvjus – sabiedrisko organizāciju, organizētu grupu pārstāvjus, atsevišķas kompetentas personas.
·                   Iestādes var lūgt sabiedrības pārstāvjus snieg atzinumus par atsevišķiem lēmumu, politikas dokumentu vai tiesību aktu projektiem.
·                   Sabiedrībai svarīgos jautājumos iestādes pienākums ir rīkot sabiedrisko apspriešanu.
·                   Iestādes var lemt arī par citu normatīvajos aktos noteiktu sabiedrības iesaistīšanas formu izmantošanu.
·                   Iestāde var deleģēt valsts pārvaldes uzdevumu privātpersonām (fiziskajām vai juridiskajām, tajā skaitā sabiedriskajām organizācijām).
·                   Iestāde var pilnvarot sabiedrisko organizāciju veikt valsts pārvaldes uzdevumus.”[13]
Atsevišķi jāizdala „Administratīvā procesa likums” (APL), kas regulē administratīvo lietu izskatīšanu gan tiesā, gan valsts pārvaldes un pašvaldību iestādēs, administratīvā procesa vispārīgos principus, kā arī pārsūdzēšanas procedūras. Tas paredz jebkura valsts iedzīvotāja tiesības saņemt kompensāciju par kaitējumu, ko tam ar savu darbību vai bezdarbību ir nodarījis valsts vai pašvaldību iestādes darbinieks.
Tāpat APL paredz personu tiesības apstrīdēt administratīvo aktu. Persona var iesniegt iesniegumu par administratīvā akta apstrīdēšanu nākamajā augstākajā iestādē, ja tai nav augstākas iestādes vai augstāka ir Ministru kabinets, administratīvo aktu uzreiz var pārsūdzēt tiesā. Bet ja valsts vai pašvaldības institūcijas lēmums iesniedzēju neapmierina, iesniegt pieteikumu tiesā.[14]

Šie aspekti parāda tendenci Latvijas publiskajā pārvaldē ieviest jaunākās demokrātijas atziņas un principus. Publiskās pārvaldes iestādes vairs nav tikai pakalpojumu sniedzējas, bet gan top par klient-orientētām publiskām aģentūrām. Iedzīvotāju nozīme, tiesības un ietekme pieaug. Būtiski tas attiecas uz pašvaldībām, kurām ir īpaši liela saskarsme ar sabiedrību, tās problēmām, tādejādi dienaskārtībā aizvien biežāk nonāk jautājums par sabiedrības pārvaldes efektivitāti.




[1] Robert J. Jackson, Doreen Jackson, A comperative introducton to Political Science. Prentice Hall, New Jeresy, 1997. – 376.p.
[2] Čuhina, L., Stoicisma filozofiskais mantojums; Kūle, M., Vēbers, E. (sast.), Domas par antīko filozofiju; - R.: Avots, 1990. – 169. lpp.
[3] Rozenvalds, J., Latvijas sabiedrības demokratizācijas dinamikas izvērtējums. http://www.politika.lv/index.php?id=3319 [02.01.2009.]
[4] Lapsa T., Sabiedriskās attiecības. Ievads teorijā un praksē. - Rīga: Biznesa augstskola Turība, 2002. – 71.lpp.
[5] Pastore, A., Sabiedriskās apspriedes: metodiska rokasgrāmata valsts institūciju darbiniekiem un cilvēkiem, kas vēlas līdzdarboties. – Rīga, 2005. – 5.lpp. – (28.03.2008.) http://www.nvo.lv/files/Sabiedriskas_apspriedes_elektroniska_gramata.pdf
[6] Dukāte, S., Vai pietiek ar dažām atvērtām durvīm? http://www.politika.lv/index.php?id=5638 [02.01.2009.]
[7] Kruks S., Sociālo aktoru diskvalifikācija publiskajā diskursā. LU raksti, 648.sējums, 2002. – 199.lpp.
[8] Kruks S., Sociālo aktoru diskvalifikācija publiskajā diskursā. LU raksti, 648.sējums, 2002. – 200.lpp.
[9] Kruks S., Sociālo aktoru diskvalifikācija publiskajā diskursā. LU raksti, 648.sējums, 2002. – 200.lpp.
[10] Sabiedrības līdzdalība. http://www.ltn.lv/~vak/lidzdal.htm [17.11.2008.]
[11] Latvijas Republikas Satversme.// Pieņemts Latvijas Republikas Satversmes sapulcē 15.02.1922.; stājies spēkā 07.11.1922.; ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 31.05.2007// Latvijas Vēstnesis, 01.07.1993., Nr.43.– (01.01.2009.) http://www.likumi.lv/doc.php?id=57980&from=off
[12] Informācijas atklātības likums.// Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikas Saeimā 29.10.1998.; stājies spēkā 20.11.1998.; ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 14.10.2006.// Latvijas Vēstnesis, 06.11.1998., Nr.334/335. – (01.01.2009.) http://www.likumi.lv/doc.php?id=50601
[13] Pastore, A., Sabiedriskās apspriedes: metodiska rokasgrāmata valsts institūciju darbiniekiem un cilvēkiem, kas vēlas līdzdarboties. – Rīga, 2005. – 5.lpp. – (28.03.2008.) http://www.nvo.lv/files/Sabiedriskas_apspriedes_elektroniska_gramata.pdf
[14] Administratīvā procesa likums.// Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikas Saeimā 25.10.2001.; stājies spēkā 01.02.2004.; ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 01.12.2006.// Latvijas Vēstnesis, 14.11.2001., Nr.164. – (28.03.2009.) http://www.likumi.lv/doc.php?id=55567

svētdiena, 2013. gada 9. jūnijs

Vietējo pašvaldību vietas un lomas publiskajā pārvaldē normatīvais regulējums

Pirms apskatām vietējo pašvaldību vietas un lomas publiskajā pārvaldē normatīvo regulējumu, nepieciešams definēt šajā jautājumā aptverto areālu un pamat jēdzienus.
Jēdzienam „publiskā pārvalde” kā sinonīms nereti tiek izmantots jēdziens „valsts pārvalde” (arī šajā darbā). Oxfordas „Koncentrētajā Politikas terminu vārdnīcā” jēdziens valsts (state – angļu val.) tiek skaidrota kā zināmu institūciju kopumu, kuras, atrodoties dominējošā stāvokli, noteiktā teritorijā realizē sabiedrības intereses[1].
Līdzīgas definīcijas ir sniegtas arī tiesību teorijā. Autors piedāvā A.Stuckas sniegto definīciju, kurā teikts, ka „publiskā administrācija ir politiskai varai pakļautu institūciju un amatpersonu darbība, kas sabiedrības interesēs nodrošina likumu izpildi un ir apveltīta ar publiskās varas pilnvarām”[2]. Kā redzams, abās definīcijās tiek uzsvērts, ka darbība ir vērsta uz sabiedrības interešu realizēšanu.
Publiskās pārvaldes institucionālās sistēmas un darba organizācijas pamatā ir ar normatīvajiem aktiem noteikta hierarhija un padotība, nosakot katras institūcijas kompetenci, funkcijas valsts pārvaldē. LR Satversmes 58. pants nosaka, ka „Ministru kabinetam ir padotas valsts pārvaldes iestādes”[3].
Iestāde ir institūcija, kura darbojas publiskas personas vārdā un kurai ar normatīvo aktu noteikta kompetence valsts pārvaldē, piešķirti finansu līdzekļi tās darbības īstenošanai un ir savs personāls („Valsts pārvaldes iekārtas likuma” (turpmāk VPIL) 1.p. 3.punkts)[4]. Līdzīgs iestādes definējums ir sniegts arī LR Administratīvā procesa likuma (turpmāk APL) 1.panta 1.daļā.
VPIL 31.pants. precizē un nosaka iestāžu hierarhijas principu:
„(1) Iestādes atrodas vienotā hierarhiskā sistēmā, kurā viena iestāde ir padota citai iestādei. Iestādes var veidot vairāku līmeņu padotības sistēmu.
(2) Augstākā iestāde ir ministrija vai cita Ministru kabineta loceklim tieši pakļauta tiešās pārvaldes iestāde.
(3) Normatīvajā aktā var noteikt, ka funkcionālo padotību pār vienas publiskas personas iestādi īsteno citas publiskas personas iestāde.
(4) Dažādu publisku personu kopīgas iestādes hierarhiju nosaka ar normatīvo aktu, norādot tajā augstāku iestādi”.
Arī APL, definējot jēdzienu augstāka iestāde, akcentē hierarhiskumu: „Augstāka iestāde ir tiesību subjekts, tā struktūrvienība vai amatpersona, kas hierarhiskā kārtībā var dot rīkojumu iestādei vai atcelt tās lēmumu (APL 1.panta 2.daļā)”.
Institucionālā sistēma un darba organizācija tiek pateikta arī definējot jēdzienu publiskas personas orgāns – iestāde vai amatpersona, kuras kompetence un tiesības tieši paust publiskas personas tiesisko gribu ir noteiktas attiecīgās publiskās personas juridiskajā pamataktā vai darbību reglamentējošajā likumā (VPIL 1.panta 4.punkts).
Ar jēdzienu „publiska persona” ir jāsaprot Latvijas Republika kā sākotnējā publisko tiesību juridiskā persona un atvasinātas publiskas personas. (VPIL 1.p. 1.punkts).
Ar atvasinātu publisku personu jāsaprot pašvaldība vai cita ar likumu vai uz likuma pamata izveidota publiska persona. Tai ar likumu piešķirta sava autonoma kompetence, kas ietver arī sava budžeta veidošanu un apstiprināšanu (VPIL 1.p. 2.punkts).
Likumā „Par pašvaldībām” ir sniegta vietējo pašvaldību definīcija: „Vietējā pašvaldība ir vietējā pārvalde, kas ar pilsoņu vēlētas pārstāvniecības — domes (padomes) — un tās izveidoto institūciju un iestāžu starpniecību nodrošina likumos noteikto funkciju, kā arī šajā likumā paredzētajā kārtībā Ministru kabineta doto uzdevumu un pašvaldības brīvprātīgo iniciatīvu izpildi, ievērojot valsts un attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotāju intereses.[5]
Autors piedāvā arī A.Stuckas sniegto definīciju, kurā teikts, ka „pašvaldība ir atvasināta publiska persona, kas ar ievēlēta lēmējorgāna un tā izveidotas administrācijas starpniecību savas kompetences ietvaros nodrošina valsts un noteiktas administratīvas teritorijas iedzīvotāju vajadzības un tiesiskās intereses.”[6]
Līdzīga definīcija ir sniegta arī Eiropas vietējo pašvaldību hartā, kura Latvijas Republikai ir saistoša kopš 1996.gada. Hartas 3.panta 2.daļā ir atruna, ka neskatoties uz iedzīvotāju ievēlētajiem pārstāvjiem, tas „nekādā veidā neietekmē tiesības izmantot pilsoņu sapulces, referendumus vai jebkuru citu pilsoņu tiešās līdzdalības formu, kur to pieļauj likums”[7]. Respektīvi, vēlēšanās ar balsojuma starpniecību nododot savas tiesības lemt par politiskajiem jautājumiem, indivīds no tām ne tikai neatsakās, bet gan iegūst papildus instrumentu. Cilvēktiesības uz politisko tiesību rēķina tiek paplašinātas.
Atbilstoši Latvijas normatīvo aktu hierarhijai, Latvijas Republikas izdotie normatīvie akti ir spēkā tiktāl, ciktāl tās nav pretrunā ar starptautiskiem līgumiem. Attiecīgi, likumā „Par pašvaldībām” iekļautās tiesību normas ir spēkā tiktāl, ciktāl nav pretrunā ar „Eiropas vietējo pašvaldību hartu”. Tā kā vietējās pašvaldības ir atvasināta publiska persona, respektīvi, publiskās personas sastāvdaļa, arī tai ir saistoši publisko tiesību principi.





[1] McLean, Iain and McMillan, Alistair (ed.), The Concise Oxford Dictionary of Politics – Second edition; Oxford University Press, 2003. – 512-515 p.
[2] Stucka A., Administratīvās tiesības. Rīga: Juridiskā koledža, 2006. – 59. lpp.
[3] Latvijas Republikas Satversme.// Pieņemts Latvijas Republikas Satversmes sapulcē 15.02.1922.; stājies spēkā 07.11.1922.; ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 31.05.2007// Latvijas Vēstnesis, 01.07.1993., Nr.43. – (01.01.2009.) http://www.likumi.lv/doc.php?id=57980&from=off
[4] Valsts pārvaldes iekārtas likums.// Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikas Saeimā 06.06.2002.; stājies spēkā 01.01.2003.; ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 01.07.2008// Latvijas Vēstnesis, 21.06.2002., Nr.94. - (01.01.2009.) http://www.likumi.lv/doc.php?id=63545&from=off
[5] Par pašvaldībām.// Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikas Saeimā 19.05.1994.; stājies spēkā 09.06.1994.; ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 01.01.2009.// Latvijas Vēstnesis, 24.05.1994., Nr.61. – (01.01.2009.) http://likumi.lv/doc.php?id=57255&version_date=01.01.2009
[6] Stucka A., Administratīvās tiesības. Rīga: Juridiskā koledža, 2006. – 106. lpp.
[7] Par 1985.gada 15.oktobra Eiropas vietējo pašvaldību hartu.// Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikas Saeimā 22.02.1996.; stājies spēkā 28.02.1996.; // Latvijas Vēstnesis, 28.02.1996., Nr.37. – (03.02.2009.) http://likumi.lv/doc.php?id=39139