Atbilstoši „
Vietējopašvaldību vietas un lomas publiskajā pārvaldē normatīvais regulējums”, pašvaldības ietilpst vienotā valsts pārvaldes
sistēmā. Pašvaldības tiek uzskatītas par katras demokrātiskas iekārtas pamatu un
tās spoguli – jo attīstītāka pašvaldības, sabiedrības un publiskā sektora
sadarbība, jo augstāks demokrātijas līmenis valstī. Tieši pašvaldību līmenī iedzīvotāji
visvieglāk iesaistāmi. Viņu zināšanas un spējas izmantojamas sabiedrības kopējā
dzīves līmeņa uzlabošanai.
Iedzīvotāju iesaistīšanai var būt
dažādas formas – informācijas sniegšana, viedokļu noskaidrošanas kampaņas,
aptaujas, publisku sanāksmju organizēšana, referendumi, pašvaldības atbalstītas
sabiedriskās apspriedes un interešu grupas, utt. Atsevišķi izceļamas politiskās
vēlēšanas, kas ir demokrātiskā režīma pamatelements un nodrošina publiskās
pārvaldes leģitimizāciju. „Balsošana vēlēšanās ir viena no svarīgākajām
politiskās līdzdalības formām. Daudzās demokrātiskās valstīs tas ir bijis par
pamatu uztraukumam, jo procentuāli šīs savas tiesības iedzīvotāji izmantojuši
samērā maz pēdējās dekādēs.”
Diskusijas par iedzīvotāju
iesaistīšanu sabiedrības pārvaldīšanā bija aktuālas jau vairākus gadsimtus
pirms mūsu ēras. „Stoiķu sociāli politiskā doktrīna bija organiski saistīta ar
viņu ētikas pamatprincipiem. Par dabisku un saprātīgu viņi atzina cilvēka
tieksmi piedalīties sabiedriskajā dzīvē, jo sabiedrība, pēc viņu domām, nav
radusies uz līguma pamata, bet gan dabiska procesa rezultātā. „Cienījams
cilvēks” – atzīmēja Zēnons – „nedzīvos vientulībā, jo pēc savas iedabas viņš ir
sabiedrisks un praktiski darbīgs. [Диоген Лаертский.
О жизни,
учениях и изречениях знаменитых философов.
– М.:
Мысль,
1979.
– 815 с.] Pretēji epikūriešiem
stoiķi aicināja aktīvi piedalīties sabiedriskajā dzīvē, nopēla indivīda
noslēgšanos šaurā lokā (..). Sabiedrību stoiķi saprata kā organisku kopu, bet
par valsts uzdevumu uzskatīja monolītas politiskas sistēmas (
politiκόn s’ystēma) izveidošanu.”
Stoiķi runā par demokrātisku
politisko režīmu, attiecībām starp politiskās sistēmas elementiem. Lai arī
jēdziena demokrātija pielietojums
politikas un valsts pārvaldes kontekstā ir vairākus gadsimtus pirms mūsu ēras
sens, „demokrātija ir viens no
populārākiem un reizē – viens no strīdīgākiem vārdiem mūsdienu politikā,
turklāt diskusiju spraigums par demokrātijas jautājumiem ir būtiski pieaudzis
pēdējos gados. (..)pastāv dažādas demokrātijas gradācijas, dažādās sabiedrībās
demokrātijas ideāli var tikt īstenoti dažādos veidos, atkarībā no vēsturiskās
attīstības īpatnībām, kultūras tradīcijām un citiem faktoriem, tāpēc mūsdienu
pasaulē jautājumam par demokrātijas līmeņa un demokratizācijas procesu
dinamikas novērtējumu ir gan zinātniskā, gan praktiskā nozīme.
Par pamatu Latvijas sabiedrības
demokratizācijas procesu gaitas izvērtējumam tika izmantota Starptautiskā
demokrātijas un vēlēšanu institūta (IDEA) metodika, kuru no citām atšķir
divas galvenās pazīmes – tā iekļauj visplašāko jautājumu loku un liek uzsvaru
uz kvalitatīvu izvērtējumu pretstatā kvantitatīvajiem rādītājiem. Tiek izdalīti
divi galvenie demokrātijas principi - tautas kontrole un politiskā vienlīdzība.
Šie principi realizējas trijās savā starpā saistītajās jomās:
1. garantētajā
pilsoņa un politisko tiesību tīklā, pirmām kārtām, vārda, biedrošanās un
pulcēšanās brīvībās, iespējās vērsties tiesās un likuma varā, galvenajās
ekonomiskajās un sociālajās tiesības, kas nodrošina iespējas realizēt
iepriekšminētās brīvības;
2. brīvās
un godīgās vēlēšanās, kas rada vēlētājiem reālās izvēles iespējas, uz
reprezentācijas un atbildības principiem balstītā pārvaldē, kas līdzās
vēlēšanām paredz arī citas procedūras, kas nodrošina reālu vēlētu un nevēlētu
amatpersonu atbildību tautas priekšā;
3.
attīstītā
demokrātiskā pilsoniskā sabiedrībā, kas iekļauj brīvus un daudzveidīgus masu
medijus, konsultatīvus procesus un citus pasākumus, kas nodrošina tautas
politisko līdzdalību un veicina varas struktūru atvērtību sabiedriskās domas
ietekmei un veicina efektīvāku publisko funkciju īstenošanu.
Demokrātiska politika nav
iespējama, ja politikas mērķu apspriešanā neiesaistās pēc iespējas plašāka
sabiedrība, ņemot vērā dažādu grupu intereses un publiskajā telpā veidojot
optimālus apstākļus debatēm. „Demokrātijas mērķis atbilst sabiedrisko attiecību
mērķim. Ja pilsoņi nav informēti un aktīvi, tautas ievēlētie vai izvirzītie
ierēdņi var zaudēt tiešu saikni ar patiesajām viņu atbalstītāju vajadzībām un
interesēm.”
„Demokrātiskās valstīs pilsoniskā
sabiedrība savu interešu aizstāvēšanai izmanto likumos noteiktās līdzdalības
iespējas politikas veidošanā. Ieguvēji ir gan konkrētās politikas mērķu grupas,
gan visa ieinteresētā sabiedrība, gan politikas īstenotāji. Politikas
ilglaicīgums un noturība palielinās, ja politikas klientus ne tikai iesaista
politikas veidošanā, bet arī piedāvā viņiem iespējas uzņemties daļu atbildības
par politikas ieviešanas rezultātiem. Kopīga politikas plānošana nodrošina
politikas efektivitāti, ietekmi un ilgtermiņā ietaupa budžeta līdzekļus.”
„Lielbritānijas valdība norāda,
ka līdz ar iedzīvotāju iesaistīšanos:
·
palielinās vietējo iedzīvotāju palīdzība
problēmu risināšanā;
·
tiek radīta sadarbība un uzticēšanās starp
pašvaldību un iedzīvotājiem;
·
pieaug iedzīvotāju atbildības sajūta jautājumos,
kuru lemšanā viņi paši piedalījušies. [Guidance on Enhancing Public
Participation in Local Government. – London: UK Department of the Environment,
Transport and the Regions, 1998. -
http://www.local-regions.odpm.gov.uk/epplg/]
Savukārt ASV Vietējo pašvaldību
organizācijas apkopotā pieredze liecina, ka ar sabiedrības līdzdalību:
·
tiek nodrošināta labu plānu paliekamība un
stabilitāte;
·
samazinās strīdi pašvaldības padomēs un
komitejās, un savlaicīga sabiedrības iesaistīšana nodrošina iedzīvotāju labāku
izpratni par lēmumiem un apmierinātību ar tiem;
·
paātrinās attīstības process un samazinās labu
projektu izmaksas, jo iedzīvotāju pretestība nozīmē papildu izmaksas gan pilsētai,
gan projekta izstrādātājam;
·
palielinās plānošanas kvalitāte, jo ne jau tikai
profesionāļiem var būt labas idejas;
·
tiek veicināta vispārējā kopienas izjūta un
uzticēšanās pašvaldībai. [Local Government Commission. People and Community:
Public Participation. –
http://www.lgc.org/people/public.html]
Vietējo pašvaldību darbam jābūt
vērstam uz tās iedzīvotāju dzīves apstākļu uzlabošanu, tāpēc sabiedrības
līdzdalības shēma būtībā ir vienkārša – pašvaldībai ir jāuzzina savu
iedzīvotāju viedoklis par labāko mērķi un tā sasniegšanas ceļiem, un tad šis
iegūtais viedoklis jāņem vērā. Tādējādi pašvaldības darbs vairs nebūs atrauts
no reālās dzīves, kad lēmumus pieņēma tikai kabinetos sēdošie.
Savukārt „deviņdesmito gadu
politiskās sistēmas ideologs sociologs Elmārs Vēbers vispār noraida pilsoniskās
iniciatīvas nozīmi. Viņš apgalvo, ka „nācija veidojas, pilsoņu kopumam saaugot
ar valsts varas sistēmu. Šī koncepcija neļauj risināt interešu konfliktus starp
pilsoni (cilvēka brīvību) un valsts varu, jo „saaugšanas” rezultātā valsts
varas sistēmai būs lielākie materiālie, tiesiskie un simboliskie resursi, lai
apklusinātu pilsoņu intereses. E.Vēbers uzskata, ka plurālisms, „atšķirīgi
politiskie uzskati” ir bīstami neapspriežamiem politiskiem uzskatiem. E.Vēbers
apšauba indivīdu spēju būt līdzdalīgiem: „Valstiskā domāšana ir pilsoņu
garīguma (intelekta) izpausme, kas liecina par viņu spēju līdzdarboties valsts
dzīvē un veicināt tās attīstību.”
S.Kruks Latvijas Universitātes
izdotajā rakstu krājumā analizē situāciju Latvijā un norāda uz vairākām
problēmām. „Vara, no vienas puses, leģitimē sevi kā iepriekšējās padomju
nedemokrātiskās varas negāciju, bet no otras puses, - ierobežo indivīdu
iespējas izmantot demokrātiskos resursus. Viena daļa iedzīvotāju ir izslēgta no
pilsonības tiesībām institucionāli („nepilsoņi” bez politiskajām tiesībām), bet
otra ir neitralizēta diskursīvi. A.Pabriks atzīst, ka pilsoņi un nepilsoņi ir
līdzīgi neapmierināti ar politisko sistēmu.”
Kā būtiski situācijas problēmas aspekti minami:
„ - reālas demokrātijas pieredzes trūkums pagātnē;
-
demokrātijas pieredzi nodrošinošo mezostruktūru
vāja attīstība;
-
informācijas nepieciešamība par iespējamām un
nepieciešamām sociālām lomām (pilsoņu tiesības, sociālās aktivitātes un
pašorganizācijas nozīme, resursu pieejamība u.tml.).”
Iedzīvotāju iesaistīšanās nav viennozīmīgi
vērtējama. 1. un 2. tabulā sniegts A.Rence Irvin un J.Stansbury ieguvumu un
zaudējumu apkopojums par iedzīvotāju līdzdalību lēmumu pieņemšanas procesos.
1. tabula
Ieguvumi no iedzīvotāju
līdzdalības lēmumu pieņemšanas procesā
|
Ieguvumi aktīvajiem iedzīvotājiem
|
Ieguvumi valdībai
|
Lēmumu pieņemšanas process
|
Izglītība (mācās no valdības, iegūst pieredzi,
sniedz informāciju valdības locekļiem).
Pārliecina valdību.
Gūst zināšanas par aktīvu pilsonību.
|
Izglītība (mācās no iedzīvotājiem, sniedz informāciju).
Pārliecina iedzīvotājs.
Vieš uzticību un mazina šaubas vai, atsevišķos
gadījumos, naidu.
Būvē stratēģiskas alianses, panāk leģitimitāti
lēmumiem.
|
Iznākums
|
Noārda šķēršļus, panāk pozitīvus rezultātus.
Iegūst kontroli pār politisko procesu.
Politiku un lēmumu implementācija.
|
Noārda šķēršļus, panāk pozitīvus rezultātus.
Nav nepieciešams tiesāties.
Labāka politiku un lēmumu implementācija.
|
Avots: Irvin
A.Rence, Stransbury J., Citizen
Participation in Decision Making: Is It Worth the Effort? EBSCO. Public Administration
Review, Vol. 64, No.1, 2004.y.
2.tabula
Zaudējumi no
iedzīvotāju līdzdalības lēmumu pieņemšanas procesā
|
Zaudējumi aktīvajiem iedzīvotājiem
|
Zaudējumi valdībai
|
Lēmumu pieņemšanas process
|
Lieks laika patēriņš.
Bezjēdzīga darbība, ja lēmums tiek noraidīts.
|
Lieks laika patēriņš.
Dārgs process, var attīstīties naidīgums pret
valdību.
|
Rezultāts
|
Citu (opozīcijas) interešu grupu ietekmes
rezultātā pieņemts slikts politisks lēmums.
|
Kontroles zaudēšana lēmumu pieņemšanas procesā.
Iespējamība pieņemt sliktu lēmumu, kuru politisku
ignorēt ir neiespējami.
Samazinās budžets aktuālajiem projektiem.
|
Avots: Irvin
A.Rence, Stransbury J., Citizen
Participation in Decision Making: Is It Worth the Effort? EBSCO. Public Administration
Review, Vol. 64, No.1, 2004.y.
„Sabiedrības informēšanas un
iesaistīšanas kultūra valsts pārvaldes institūcijās Latvijā nav pietiekoši
attīstīta. Sabiedrība reti tiek laicīgi un pietiekami informēta, un iesaistīta
lēmumu pieņemšanā. Valsts pārvaldes institūcijas ir pasīvas sabiedrības
aktivizēšanā un iesaistīšanā lēmumu realizācijas procesā. Līdz ar to, veidojas
situācijas, kad sabiedrība vairs nevar savlaicīgi iesaistīties lēmumu
pieņemšanā, bet vienīgi piketēt vai kā savādāk piesaistīt plašākas sabiedrības
uzmanību aktualitātei. Taču pēdējo desmit gadu laikā ir pieņemti daudzi būtiski
likumdošanas akti, kas nodrošina sabiedrības iespējas saņemt informāciju un
piedalīties lēmumu pieņemšanas procesos, kā arī aizstāvēt savas tiesības
tiesā.”
Tieši vai pastarpināti (normatīvo
aktu interpretācijas ceļā) iedzīvotāju iesaistīšanas kontekstā mēs varam runāt par
virkni normatīvo aktu. Pēc autora domām, īpaši svarīgas ir trijos Satversmes
pantos ietvertās konstitucionālās tiesību normas. Satversmes 1.pantā Latvija
tiek pasludināta par neatkarīgu un noteikts politiskais režīms – demokrātiska
republika. 101.pantā tiek noteiktas tiesības ikvienam Latvijas pilsonim likumā
paredzētajā veidā piedalīties valsts un pašvaldību darbībā, kā arī pildīt
valsts dienestu. Atrunātas tiesības ikvienam Eiropas Savienības pilsonim, kas
pastāvīgi uzturas Latvijā, likumā paredzētajā veidā piedalīties pašvaldību
darbībā. 104.pants garantē ikvienam tiesības likumā paredzētajā veidā vērsties
valsts un pašvaldību iestādēs ar
iesniegumiem un saņemt atbildi pēc būtības.
Iedzīvotāju iesaistīšanas
kontekstā mēs varam runāt arī par virkni Saeimas ratificētajiem
starptautiskajiem līgumiem, īpaši saistībā ar Eiropas Savienības līgumiem, un Saeimas
izdotajiem likumiem, piemēram, valsts pārvaldi regulējošo „Valsts pārvaldes
iekārtas likums”, pašvaldību darbības tiesisko pamatu –likums „Par
pašvaldībām”, un tml. normatīvajiem aktiem.
Piemēram, “Informācijas atklātības likuma” mērķis
ir nodrošināt, lai
sabiedrībai būtu pieejama informācija, kura ir iestādes rīcībā
vai kuru iestādei atbilstoši tās
kompetencei ir pienākums radīt. Šis likums nosaka vienotu kārtību, kādā
privātpersonas ir tiesīgas iegūt informāciju iestādē un to izmantot (2.panta
1.daļa).
„„Valsts pārvaldes iekārtas
likums” nosaka šādus līdzdalības veidus:
·
Politikas plānošanas procesā iestādes var veidot
darba grupas un konsultatīvās padomes, kurās tās var iekļaut sabiedrības
pārstāvjus – sabiedrisko organizāciju, organizētu grupu pārstāvjus, atsevišķas
kompetentas personas.
·
Iestādes var lūgt sabiedrības pārstāvjus snieg
atzinumus par atsevišķiem lēmumu, politikas dokumentu vai tiesību aktu
projektiem.
·
Sabiedrībai svarīgos jautājumos iestādes
pienākums ir rīkot sabiedrisko apspriešanu.
·
Iestādes var lemt arī par citu normatīvajos
aktos noteiktu sabiedrības iesaistīšanas formu izmantošanu.
·
Iestāde var deleģēt valsts pārvaldes uzdevumu
privātpersonām (fiziskajām vai juridiskajām, tajā skaitā sabiedriskajām
organizācijām).
·
Iestāde var pilnvarot sabiedrisko organizāciju
veikt valsts pārvaldes uzdevumus.”
Atsevišķi jāizdala „Administratīvā
procesa likums” (APL), kas regulē administratīvo lietu izskatīšanu gan tiesā,
gan valsts pārvaldes un pašvaldību iestādēs, administratīvā procesa vispārīgos
principus, kā arī pārsūdzēšanas procedūras. Tas paredz jebkura valsts iedzīvotāja
tiesības saņemt kompensāciju par kaitējumu, ko tam ar savu darbību vai
bezdarbību ir nodarījis valsts vai pašvaldību iestādes darbinieks.
Tāpat APL paredz personu tiesības
apstrīdēt administratīvo aktu. Persona var iesniegt iesniegumu par administratīvā
akta apstrīdēšanu nākamajā augstākajā iestādē, ja tai nav augstākas iestādes
vai augstāka ir Ministru kabinets, administratīvo aktu uzreiz var pārsūdzēt
tiesā. Bet ja valsts vai pašvaldības institūcijas lēmums iesniedzēju neapmierina,
iesniegt pieteikumu tiesā.
Šie aspekti parāda tendenci
Latvijas publiskajā pārvaldē ieviest jaunākās demokrātijas atziņas un
principus. Publiskās pārvaldes iestādes vairs nav tikai pakalpojumu sniedzējas, bet
gan top par klient-orientētām publiskām aģentūrām. Iedzīvotāju nozīme, tiesības
un ietekme pieaug. Būtiski tas attiecas uz pašvaldībām, kurām ir īpaši liela
saskarsme ar sabiedrību, tās problēmām, tādejādi dienaskārtībā aizvien biežāk
nonāk jautājums par sabiedrības pārvaldes efektivitāti.
Latvijas Republikas Satversme.// Pieņemts
Latvijas Republikas Satversmes sapulcē 15.02.1922.;
stājies spēkā 07.11.1922.; ar grozījumiem, kas
pieņemti līdz 31.05.2007// Latvijas Vēstnesis, 01.07.1993.,
Nr.43.– (01.01.2009.) http://www.likumi.lv/doc.php?id=57980&from=off
Informācijas atklātības
likums.// Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikas Saeimā
29.10.1998.; stājies spēkā 20.11.1998.; ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 14.10.2006.// Latvijas Vēstnesis,
06.11.1998., Nr.334/335. – (01.01.2009.)
http://www.likumi.lv/doc.php?id=50601
Administratīvā procesa likums.// Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas
Republikas Saeimā 25.10.2001.; stājies spēkā 01.02.2004.; ar grozījumiem, kas
pieņemti līdz 01.12.2006.// Latvijas
Vēstnesis, 14.11.2001., Nr.164. –
(28.03.2009.) http://www.likumi.lv/doc.php?id=55567