Sabiedrības iesaistīšanās vietējo pašvaldību darbā – demokrātijas pamats. LR normatīvais regulējums

Atbilstoši „Vietējopašvaldību vietas un lomas publiskajā pārvaldē normatīvais regulējums”, pašvaldības ietilpst vienotā valsts pārvaldes sistēmā. Pašvaldības tiek uzskatītas par katras demokrātiskas iekārtas pamatu un tās spoguli – jo attīstītāka pašvaldības, sabiedrības un publiskā sektora sadarbība, jo augstāks demokrātijas līmenis valstī. Tieši pašvaldību līmenī iedzīvotāji visvieglāk iesaistāmi. Viņu zināšanas un spējas izmantojamas sabiedrības kopējā dzīves līmeņa uzlabošanai.

Iedzīvotāju iesaistīšanai var būt dažādas formas – informācijas sniegšana, viedokļu noskaidrošanas kampaņas, aptaujas, publisku sanāksmju organizēšana, referendumi, pašvaldības atbalstītas sabiedriskās apspriedes un interešu grupas, utt. Atsevišķi izceļamas politiskās vēlēšanas, kas ir demokrātiskā režīma pamatelements un nodrošina publiskās pārvaldes leģitimizāciju. „Balsošana vēlēšanās ir viena no svarīgākajām politiskās līdzdalības formām. Daudzās demokrātiskās valstīs tas ir bijis par pamatu uztraukumam, jo procentuāli šīs savas tiesības iedzīvotāji izmantojuši samērā maz pēdējās dekādēs.”[1]

Diskusijas par iedzīvotāju iesaistīšanu sabiedrības pārvaldīšanā bija aktuālas jau vairākus gadsimtus pirms mūsu ēras. „Stoiķu sociāli politiskā doktrīna bija organiski saistīta ar viņu ētikas pamatprincipiem. Par dabisku un saprātīgu viņi atzina cilvēka tieksmi piedalīties sabiedriskajā dzīvē, jo sabiedrība, pēc viņu domām, nav radusies uz līguma pamata, bet gan dabiska procesa rezultātā. „Cienījams cilvēks” – atzīmēja Zēnons – „nedzīvos vientulībā, jo pēc savas iedabas viņš ir sabiedrisks un praktiski darbīgs. [Диоген Лаертский. О жизни, учениях и изречениях знаменитых философов. – М.: Мысль, 1979. – 815 с.] Pretēji epikūriešiem stoiķi aicināja aktīvi piedalīties sabiedriskajā dzīvē, nopēla indivīda noslēgšanos šaurā lokā (..). Sabiedrību stoiķi saprata kā organisku kopu, bet par valsts uzdevumu uzskatīja monolītas politiskas sistēmas (politiκόn s’ystēma) izveidošanu.”[2]

Stoiķi runā par demokrātisku politisko režīmu, attiecībām starp politiskās sistēmas elementiem. Lai arī jēdziena demokrātija pielietojums politikas un valsts pārvaldes kontekstā ir vairākus gadsimtus pirms mūsu ēras sens, „demokrātija ir viens no populārākiem un reizē – viens no strīdīgākiem vārdiem mūsdienu politikā, turklāt diskusiju spraigums par demokrātijas jautājumiem ir būtiski pieaudzis pēdējos gados. (..)pastāv dažādas demokrātijas gradācijas, dažādās sabiedrībās demokrātijas ideāli var tikt īstenoti dažādos veidos, atkarībā no vēsturiskās attīstības īpatnībām, kultūras tradīcijām un citiem faktoriem, tāpēc mūsdienu pasaulē jautājumam par demokrātijas līmeņa un demokratizācijas procesu dinamikas novērtējumu ir gan zinātniskā, gan praktiskā nozīme.

Par pamatu Latvijas sabiedrības demokratizācijas procesu gaitas izvērtējumam tika izmantota Starptautiskā demokrātijas un vēlēšanu institūta (IDEA) metodika, kuru no citām atšķir divas galvenās pazīmes – tā iekļauj visplašāko jautājumu loku un liek uzsvaru uz kvalitatīvu izvērtējumu pretstatā kvantitatīvajiem rādītājiem. Tiek izdalīti divi galvenie demokrātijas principi - tautas kontrole un politiskā vienlīdzība. Šie principi realizējas trijās savā starpā saistītajās jomās:

1.    garantētajā pilsoņa un politisko tiesību tīklā, pirmām kārtām, vārda, biedrošanās un pulcēšanās brīvībās, iespējās vērsties tiesās un likuma varā, galvenajās ekonomiskajās un sociālajās tiesības, kas nodrošina iespējas realizēt iepriekšminētās brīvības;

2.    brīvās un godīgās vēlēšanās, kas rada vēlētājiem reālās izvēles iespējas, uz reprezentācijas un atbildības principiem balstītā pārvaldē, kas līdzās vēlēšanām paredz arī citas procedūras, kas nodrošina reālu vēlētu un nevēlētu amatpersonu atbildību tautas priekšā;

3.    attīstītā demokrātiskā pilsoniskā sabiedrībā, kas iekļauj brīvus un daudzveidīgus masu medijus, konsultatīvus procesus un citus pasākumus, kas nodrošina tautas politisko līdzdalību un veicina varas struktūru atvērtību sabiedriskās domas ietekmei un veicina efektīvāku publisko funkciju īstenošanu.[3]

Demokrātiska politika nav iespējama, ja politikas mērķu apspriešanā neiesaistās pēc iespējas plašāka sabiedrība, ņemot vērā dažādu grupu intereses un publiskajā telpā veidojot optimālus apstākļus debatēm. „Demokrātijas mērķis atbilst sabiedrisko attiecību mērķim. Ja pilsoņi nav informēti un aktīvi, tautas ievēlētie vai izvirzītie ierēdņi var zaudēt tiešu saikni ar patiesajām viņu atbalstītāju vajadzībām un interesēm.”[4]

„Demokrātiskās valstīs pilsoniskā sabiedrība savu interešu aizstāvēšanai izmanto likumos noteiktās līdzdalības iespējas politikas veidošanā. Ieguvēji ir gan konkrētās politikas mērķu grupas, gan visa ieinteresētā sabiedrība, gan politikas īstenotāji. Politikas ilglaicīgums un noturība palielinās, ja politikas klientus ne tikai iesaista politikas veidošanā, bet arī piedāvā viņiem iespējas uzņemties daļu atbildības par politikas ieviešanas rezultātiem. Kopīga politikas plānošana nodrošina politikas efektivitāti, ietekmi un ilgtermiņā ietaupa budžeta līdzekļus.”[5]

„Lielbritānijas valdība norāda, ka līdz ar iedzīvotāju iesaistīšanos:

·       palielinās vietējo iedzīvotāju palīdzība problēmu risināšanā;

·       tiek radīta sadarbība un uzticēšanās starp pašvaldību un iedzīvotājiem;

·       pieaug iedzīvotāju atbildības sajūta jautājumos, kuru lemšanā viņi paši piedalījušies. [Guidance on Enhancing Public Participation in Local Government. – London: UK Department of the Environment, Transport and the Regions, 1998. - http://www.local-regions.odpm.gov.uk/epplg/]

Savukārt ASV Vietējo pašvaldību organizācijas apkopotā pieredze liecina, ka ar sabiedrības līdzdalību:

·       tiek nodrošināta labu plānu paliekamība un stabilitāte;

·       samazinās strīdi pašvaldības padomēs un komitejās, un savlaicīga sabiedrības iesaistīšana nodrošina iedzīvotāju labāku izpratni par lēmumiem un apmierinātību ar tiem;

·       paātrinās attīstības process un samazinās labu projektu izmaksas, jo iedzīvotāju pretestība nozīmē papildu izmaksas gan pilsētai, gan projekta izstrādātājam;

·       palielinās plānošanas kvalitāte, jo ne jau tikai profesionāļiem var būt labas idejas;

·       tiek veicināta vispārējā kopienas izjūta un uzticēšanās pašvaldībai. [Local Government Commission. People and Community: Public Participation. – http://www.lgc.org/people/public.html]

Vietējo pašvaldību darbam jābūt vērstam uz tās iedzīvotāju dzīves apstākļu uzlabošanu, tāpēc sabiedrības līdzdalības shēma būtībā ir vienkārša – pašvaldībai ir jāuzzina savu iedzīvotāju viedoklis par labāko mērķi un tā sasniegšanas ceļiem, un tad šis iegūtais viedoklis jāņem vērā. Tādējādi pašvaldības darbs vairs nebūs atrauts no reālās dzīves, kad lēmumus pieņēma tikai kabinetos sēdošie. [6]

Savukārt „deviņdesmito gadu politiskās sistēmas ideologs sociologs Elmārs Vēbers vispār noraida pilsoniskās iniciatīvas nozīmi. Viņš apgalvo, ka „nācija veidojas, pilsoņu kopumam saaugot ar valsts varas sistēmu. Šī koncepcija neļauj risināt interešu konfliktus starp pilsoni (cilvēka brīvību) un valsts varu, jo „saaugšanas” rezultātā valsts varas sistēmai būs lielākie materiālie, tiesiskie un simboliskie resursi, lai apklusinātu pilsoņu intereses. E.Vēbers uzskata, ka plurālisms, „atšķirīgi politiskie uzskati” ir bīstami neapspriežamiem politiskiem uzskatiem. E.Vēbers apšauba indivīdu spēju būt līdzdalīgiem: „Valstiskā domāšana ir pilsoņu garīguma (intelekta) izpausme, kas liecina par viņu spēju līdzdarboties valsts dzīvē un veicināt tās attīstību.”[7]

S.Kruks Latvijas Universitātes izdotajā rakstu krājumā analizē situāciju Latvijā un norāda uz vairākām problēmām. „Vara, no vienas puses, leģitimē sevi kā iepriekšējās padomju nedemokrātiskās varas negāciju, bet no otras puses, - ierobežo indivīdu iespējas izmantot demokrātiskos resursus. Viena daļa iedzīvotāju ir izslēgta no pilsonības tiesībām institucionāli („nepilsoņi” bez politiskajām tiesībām), bet otra ir neitralizēta diskursīvi. A.Pabriks atzīst, ka pilsoņi un nepilsoņi ir līdzīgi neapmierināti ar politisko sistēmu.”[8] Kā būtiski situācijas problēmas aspekti minami:

„ - reālas demokrātijas pieredzes trūkums pagātnē;

-        demokrātijas pieredzi nodrošinošo mezostruktūru vāja attīstība;

-        informācijas nepieciešamība par iespējamām un nepieciešamām sociālām lomām (pilsoņu tiesības, sociālās aktivitātes un pašorganizācijas nozīme, resursu pieejamība u.tml.).”[9]

Iedzīvotāju iesaistīšanās nav viennozīmīgi vērtējama. 1. un 2. tabulā sniegts A.Rence Irvin un J.Stansbury ieguvumu un zaudējumu apkopojums par iedzīvotāju līdzdalību lēmumu pieņemšanas procesos.

1. tabula

Ieguvumi no iedzīvotāju līdzdalības lēmumu pieņemšanas procesā

	Ieguvumi aktīvajiem iedzīvotājiem	Ieguvumi valdībai
Lēmumu pieņemšanas process	Izglītība (mācās no valdības, iegūst pieredzi, sniedz informāciju valdības locekļiem). Pārliecina valdību. Gūst zināšanas par aktīvu pilsonību.	Izglītība (mācās no iedzīvotājiem, sniedz informāciju). Pārliecina iedzīvotājs. Vieš uzticību un mazina šaubas vai, atsevišķos gadījumos, naidu. Būvē stratēģiskas alianses, panāk leģitimitāti lēmumiem.
Iznākums	Noārda šķēršļus, panāk pozitīvus rezultātus. Iegūst kontroli pār politisko procesu. Politiku un lēmumu implementācija.	Noārda šķēršļus, panāk pozitīvus rezultātus. Nav nepieciešams tiesāties. Labāka politiku un lēmumu implementācija.

Avots: Irvin A.Rence, Stransbury J., Citizen Participation in Decision Making: Is It Worth the Effort? EBSCO. Public Administration Review, Vol. 64, No.1, 2004.y.

 2.tabula

Zaudējumi no iedzīvotāju līdzdalības lēmumu pieņemšanas procesā

	Zaudējumi aktīvajiem iedzīvotājiem	Zaudējumi valdībai
Lēmumu pieņemšanas process	Lieks laika patēriņš. Bezjēdzīga darbība, ja lēmums tiek noraidīts.	Lieks laika patēriņš. Dārgs process, var attīstīties naidīgums pret valdību.
Rezultāts	Citu (opozīcijas) interešu grupu ietekmes rezultātā pieņemts slikts politisks lēmums.	Kontroles zaudēšana lēmumu pieņemšanas procesā. Iespējamība pieņemt sliktu lēmumu, kuru politisku ignorēt ir neiespējami. Samazinās budžets aktuālajiem projektiem.

Avots: Irvin A.Rence, Stransbury J., Citizen Participation in Decision Making: Is It Worth the Effort? EBSCO. Public Administration Review, Vol. 64, No.1, 2004.y.

„Sabiedrības informēšanas un iesaistīšanas kultūra valsts pārvaldes institūcijās Latvijā nav pietiekoši attīstīta. Sabiedrība reti tiek laicīgi un pietiekami informēta, un iesaistīta lēmumu pieņemšanā. Valsts pārvaldes institūcijas ir pasīvas sabiedrības aktivizēšanā un iesaistīšanā lēmumu realizācijas procesā. Līdz ar to, veidojas situācijas, kad sabiedrība vairs nevar savlaicīgi iesaistīties lēmumu pieņemšanā, bet vienīgi piketēt vai kā savādāk piesaistīt plašākas sabiedrības uzmanību aktualitātei. Taču pēdējo desmit gadu laikā ir pieņemti daudzi būtiski likumdošanas akti, kas nodrošina sabiedrības iespējas saņemt informāciju un piedalīties lēmumu pieņemšanas procesos, kā arī aizstāvēt savas tiesības tiesā.”[10]

Tieši vai pastarpināti (normatīvo aktu interpretācijas ceļā) iedzīvotāju iesaistīšanas kontekstā mēs varam runāt par virkni normatīvo aktu. Pēc autora domām, īpaši svarīgas ir trijos Satversmes pantos ietvertās konstitucionālās tiesību normas. Satversmes 1.pantā Latvija tiek pasludināta par neatkarīgu un noteikts politiskais režīms – demokrātiska republika. 101.pantā tiek noteiktas tiesības ikvienam Latvijas pilsonim likumā paredzētajā veidā piedalīties valsts un pašvaldību darbībā, kā arī pildīt valsts dienestu. Atrunātas tiesības ikvienam Eiropas Savienības pilsonim, kas pastāvīgi uzturas Latvijā, likumā paredzētajā veidā piedalīties pašvaldību darbībā. 104.pants garantē ikvienam tiesības likumā paredzētajā veidā vērsties valsts un pašvaldību iestādēs ar iesniegumiem un saņemt atbildi pēc būtības.[11]

Iedzīvotāju iesaistīšanas kontekstā mēs varam runāt arī par virkni Saeimas ratificētajiem starptautiskajiem līgumiem, īpaši saistībā ar Eiropas Savienības līgumiem, un Saeimas izdotajiem likumiem, piemēram, valsts pārvaldi regulējošo „Valsts pārvaldes iekārtas likums”, pašvaldību darbības tiesisko pamatu –likums „Par pašvaldībām”, un tml. normatīvajiem aktiem.

Piemēram, “Informācijas atklātības likuma” mērķis ir nodrošināt, lai sabiedrībai būtu pieejama informācija, kura ir iestādes rīcībā vai kuru iestādei atbilstoši tās kompetencei ir pienākums radīt. Šis likums nosaka vienotu kārtību, kādā privātpersonas ir tiesīgas iegūt informāciju iestādē un to izmantot (2.panta 1.daļa).[12]

„„Valsts pārvaldes iekārtas likums” nosaka šādus līdzdalības veidus:

·                   Politikas plānošanas procesā iestādes var veidot darba grupas un konsultatīvās padomes, kurās tās var iekļaut sabiedrības pārstāvjus – sabiedrisko organizāciju, organizētu grupu pārstāvjus, atsevišķas kompetentas personas.

·                   Iestādes var lūgt sabiedrības pārstāvjus snieg atzinumus par atsevišķiem lēmumu, politikas dokumentu vai tiesību aktu projektiem.

·                   Sabiedrībai svarīgos jautājumos iestādes pienākums ir rīkot sabiedrisko apspriešanu.

·                   Iestādes var lemt arī par citu normatīvajos aktos noteiktu sabiedrības iesaistīšanas formu izmantošanu.

·                   Iestāde var deleģēt valsts pārvaldes uzdevumu privātpersonām (fiziskajām vai juridiskajām, tajā skaitā sabiedriskajām organizācijām).

·                   Iestāde var pilnvarot sabiedrisko organizāciju veikt valsts pārvaldes uzdevumus.”[13]

Atsevišķi jāizdala „Administratīvā procesa likums” (APL), kas regulē administratīvo lietu izskatīšanu gan tiesā, gan valsts pārvaldes un pašvaldību iestādēs, administratīvā procesa vispārīgos principus, kā arī pārsūdzēšanas procedūras. Tas paredz jebkura valsts iedzīvotāja tiesības saņemt kompensāciju par kaitējumu, ko tam ar savu darbību vai bezdarbību ir nodarījis valsts vai pašvaldību iestādes darbinieks.

Tāpat APL paredz personu tiesības apstrīdēt administratīvo aktu. Persona var iesniegt iesniegumu par administratīvā akta apstrīdēšanu nākamajā augstākajā iestādē, ja tai nav augstākas iestādes vai augstāka ir Ministru kabinets, administratīvo aktu uzreiz var pārsūdzēt tiesā. Bet ja valsts vai pašvaldības institūcijas lēmums iesniedzēju neapmierina, iesniegt pieteikumu tiesā.[14]

Šie aspekti parāda tendenci Latvijas publiskajā pārvaldē ieviest jaunākās demokrātijas atziņas un principus. Publiskās pārvaldes iestādes vairs nav tikai pakalpojumu sniedzējas, bet gan top par klient-orientētām publiskām aģentūrām. Iedzīvotāju nozīme, tiesības un ietekme pieaug. Būtiski tas attiecas uz pašvaldībām, kurām ir īpaši liela saskarsme ar sabiedrību, tās problēmām, tādejādi dienaskārtībā aizvien biežāk nonāk jautājums par sabiedrības pārvaldes efektivitāti.

---

[1] Robert J. Jackson, Doreen Jackson, A comperative introducton to Political Science. Prentice Hall, New Jeresy, 1997. – 376.p.

[2] Čuhina, L., Stoicisma filozofiskais mantojums; Kūle, M., Vēbers, E. (sast.), Domas par antīko filozofiju; - R.: Avots, 1990. – 169. lpp.

[3] Rozenvalds, J., Latvijas sabiedrības demokratizācijas dinamikas izvērtējums. http://www.politika.lv/index.php?id=3319 [02.01.2009.]

[4] Lapsa T., Sabiedriskās attiecības. Ievads teorijā un praksē. - Rīga: Biznesa augstskola Turība, 2002. – 71.lpp.

[5] Pastore, A., Sabiedriskās apspriedes: metodiska rokasgrāmata valsts institūciju darbiniekiem un cilvēkiem, kas vēlas līdzdarboties. – Rīga, 2005. – 5.lpp. – (28.03.2008.) http://www.nvo.lv/files/Sabiedriskas_apspriedes_elektroniska_gramata.pdf

[6] Dukāte, S., Vai pietiek ar dažām atvērtām durvīm? http://www.politika.lv/index.php?id=5638 [02.01.2009.]

[7] Kruks S., Sociālo aktoru diskvalifikācija publiskajā diskursā. LU raksti, 648.sējums, 2002. – 199.lpp.

[8] Kruks S., Sociālo aktoru diskvalifikācija publiskajā diskursā. LU raksti, 648.sējums, 2002. – 200.lpp.

[9] Kruks S., Sociālo aktoru diskvalifikācija publiskajā diskursā. LU raksti, 648.sējums, 2002. – 200.lpp.

[10] Sabiedrības līdzdalība. http://www.ltn.lv/~vak/lidzdal.htm [17.11.2008.]

[11] Latvijas Republikas Satversme.// Pieņemts Latvijas Republikas Satversmes sapulcē 15.02.1922.; stājies spēkā 07.11.1922.; ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 31.05.2007// Latvijas Vēstnesis, 01.07.1993., Nr.43.– (01.01.2009.) http://www.likumi.lv/doc.php?id=57980&from=off

[12] Informācijas atklātības likums.// Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikas Saeimā 29.10.1998.; stājies spēkā 20.11.1998.; ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 14.10.2006.// Latvijas Vēstnesis, 06.11.1998., Nr.334/335. – (01.01.2009.) http://www.likumi.lv/doc.php?id=50601

[13] Pastore, A., Sabiedriskās apspriedes: metodiska rokasgrāmata valsts institūciju darbiniekiem un cilvēkiem, kas vēlas līdzdarboties. – Rīga, 2005. – 5.lpp. – (28.03.2008.) http://www.nvo.lv/files/Sabiedriskas_apspriedes_elektroniska_gramata.pdf

[14] Administratīvā procesa likums.// Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikas Saeimā 25.10.2001.; stājies spēkā 01.02.2004.; ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 01.12.2006.// Latvijas Vēstnesis, 14.11.2001., Nr.164. – (28.03.2009.) http://www.likumi.lv/doc.php?id=55567