Interešu grupu loma un ietekme uz politikas procesu un tā iznākumu

Viens no būtiskākajiem aspektiem konkrētās problēmas virzīšanā ir saprast vai ir nepieciešama un lietderīga sabiedrības iesaistīšana. Ir situācijas, kad nepieciešama grupu līdzdalība politikas veidošanā un ir gadījumi, kad tā nav vēlama. Vēlamība parasti izpaužas nepieciešamībā pēc dažādu interešu pārstāvniecības, kas palīdzētu labāk izprast un apzināt esošo situāciju un izvairīties no nepareiza lēmuma un iespējamajām konfliktsituācijām. Tāpat interešu grupu [stakeholders – angļu val.] iesaistīšana ir nepieciešama gadījumos, kad pārvaldei [šeit un turpmāk angļu valodas jēdziens ‘government’ tiek interpretēts kā ‘pārvalde’, jo tas attiecas gan uz centrālo valdību, gan reģionālo, gan vietējo pārvaldes līmeni un tās institūcijām] ir nepieciešami kādi interešu grupām pieejamie resursi – finanšu, cilvēku, informācijas utt.

Sabiedrības iesaistīšana parasti izpaužas nevis kā katra indivīda, bet kā grupu, kas pārstāv zināmas sabiedrības daļas intereses, vērtības. Pieņemot lēmumu ir jāizvērtē situācija un jādefinē iespējamie ieguvumi vai šķēršļi, kurus var radīt sabiedrības iesaistīšana. Ja tiek nolemts iesaistīt, ir jābūt skaidri nodefinētam, ko tieši vēlas iegūt ar sabiedrības iesaistīšanu.[1]

Katrai ieinteresētajai interešu grupai attiecībā uz konkrētas problēmas virzīšanu un atrisinājumu ir savs redzējums un intereses, katra ieinteresētā interešu grupa piedāvā savu problēmas definējumu. Ja ir nepieciešamība iesaistīt pēc iespējas vairāk interešu grupu, problēma ir jānoformulē tā, lai tā aptvertu pēc iespējas plašāku sabiedrības daļu. Rūpīgi nepārdomāts un slikti noformulēts problēmas definējums var radīt nepietiekamu sabiedrības un tās interešu grupu atbalstu, kas, savukārt, kavēt lietas virzīšanu un vēlamā mērķa sasniegšanu.[2]

Situācijā, kad problēmas risināšanā ir iesaistītas daudzas interešu grupas, veidojas tīklveida politikas (policy network – anglu val.) modelis. „Rhodes (..) politikas tīklu redz kā komplicētu organizāciju, iezīmējot savstarpēju atkarību(..).”[3] Politikas tīklā ietilpst tās organizācijas vai interešu grupas, kuras kaut kādā veidā ir ieinteresētas konkrētās problēmas virzīšanā un tā atrisinājumā. „Tā kā vara balstās uz atkarību resursu apmaiņā, pārvaldes un grupas tiek stimulētas veidot tīklus.”[4] Tā dalībnieki saprot, ka vieni paši ar saviem resursiem nespēj ietekmēt lietas virzību un iznākumu.

„Politikas tīkls demonstrē, ka attiecības starp grupām un pārvaldi ir dalāms segmentos un attiecības variē no politikas sektora uz politikas sektoru. Pie tam, kā demonstrē Rhodes vietējo pašvaldību studijas [Rhodes 1981; Marsh and Rhodes 1992], attiecības starp grupām un pārvaldi nevar tikt skatītas kā ‘nulles summa’. Tas nav gadījums, kad spiediena grupas stāvot ārpus sistēmas, ar nolūku gūt specifisku mērķi, lobē pārvaldi. Attiecības ir viena no atkarībām: „Jebkura organizācija ir atkarīga no citu organizāciju resursiem.” Tas, protams, viegli attiecināms uz starpvaldību attiecībām kā uz grupu/ pārvaldes attiecībām, kur katra grupa var izdzīvot bez otras. Tomēr konkrētajā situācijā, kad pārvalde grib sasniegt specifiskus politikas mērķus un grupas grib ietekmēt politiku, grupas un pārvalde ir savstarpēji atkarīgi.”[5]

Dažādām interešu grupām [stakeholders] ir dažādas prioritātes un tās visas ir saistītas ar tām funkcijām, kuras sniedz publiskā sfēra.[6] Pēc interesēm interešu grupas iedala:

·                  Privātās intereses: šī grupa sevī ietver zemes īpašniekus, uzņēmējus un tml., un galvenokārt ir motivēti pēc ekonomiskajiem labumiem. Viņi ir ieinteresēti vietējās ekonomikas funkcionēšanā un viņu prioritāte ir maksimizēt ieņēmumus. Viņu „labvēlīgas vietējās vides” definējums saistīts ar tādiem labumiem kā ienesīgumu, atgriezenisko ekonomisko saiti, menedžmenta un ilgtermiņa pastāvīgo rēķinu izdevumu samazinājumu.

·                  Publiskās intereses: šī grupa ietver vietējās varas institūcijas un ārkārtas servisu, tajā skaitā policiju, un galvenokārt motivēti ar publisko vajadzību, kā drošas apkārtējās vides, nodrošināšanu, kas visiem ir pieejama. Daudzos gadījumos vietējā vara ir publisko jomu īpašnieks vai menedžeris. Ja tā ir īpašnieks, viņus interesē objekta izdevumi, ja ne – attīstība un drošība.

·                  Sabiedrības intereses: šī grupa ietver dažādas “labumu” grupas un vietējos cilvēkus. Viņi ir motivēti ar cenu un vietējo vajadzību aizsardzību. Viņi raugās uz labvēlīgu vietējo vidi kā tādu, kas atspoguļo vietējās priekšrocības un kontekstuālu saderību.

Tas apliecina, ka ikviena interešu grupa ir ieinteresēta sakārtotā, drošā, ekonomiski perspektīvā, ieinteresēt spējīgā apkārtējā vidē. Par vides radīšanu zināmā mērā ir atbildīgas arī vietējās pašvaldības. Tas, cik veiksmīgi un plaši tiek aptvertas un uz sadarbību ieinteresētas interešu grupas, zināmā mērā atspoguļojas iedzīvotāju apmierinātības līmenī.

---

[1] Clayton, J.T., Public Participation in Public Decisions. San Francisko: Jossey – Bass Publishers, 1995. – 171p.

[2] Clayton, J.T., Public Participation in Public Decisions. San Francisko: Jossey – Bass Publishers, 1995. – 172-173 p.

[3] Smith, M.J., Policy networks, In Michael Hill ed., The Policy Process (76 – 86), Prentice Hall/ Harvester Wheatsheaf, 1997. – 77-78 p.

[4] Smith, M.J., Policy networks, In Michael Hill ed., The Policy Process (76 – 86), Prentice Hall/ Harvester Wheatsheaf, 1997. – 79 p.

[5] Smith, M.J., Policy networks, In Michael Hill ed., The Policy Process (76 – 86), Prentice Hall/ Harvester Wheatsheaf, 1997. – 78 p.

[6] Williams, K., Green, S., Literature Review of Public Space and Local Environments for the Cross Cutting Review, Oxford, 2001. –41 p.