Iniciatīvas uzņemšanās iedzīvotāju iesaistīšanā pašvaldības darbībā

Uz jautājumu, „kam būtu jāuzņemas iniciatīva iedzīvotāju iesaistīšanā pašvaldības darbā”, 43,2% (visi dati norādīti neņemot vērā statistisko kļūdu) uzskata, ka tas ir jādara pašai pašvaldībai. 28,2% no aptaujātajiem uzskata, ka katram pašam ir jādomā un jāizvērtē nepieciešamība iesaistīties. 10,7% šo pienākumu uzliek interešu grupām un nevalstiskajām organizācijām. Savukārt 9,8% domā, jābūt likumiem, kas to atļauj, respektīvi, nav vai nav pietiekoša normatīvā regulējuma, kas iesaistīšanās iespēju vispār garantētu. 3,8% vērš uzmanību uz nepieciešamību ieviest tiesību normas, kas iedzīvotājus piespiestu iesaistīties pašvaldību darbā. Nebūtisks respondentu skaits – 3,4% - uzskata, ka iedzīvotājiem nav jāiejaucas pašvaldības darbā, tas ir nevēlami, jo radot vairāk problēmu, kā sniedz labumu.

No tiem respondentiem, kuri uzskata, ka jābūt likumiem, kas atļauj iesaistīties, 12,2% ir ar pamata, 10,3% ar vidējo un 8% ar augstāko izglītību. Spriežot pēc iegūtajiem datiem, indivīdiem ar zemāku izglītības līmenis ir vājāka izpratne par savām tiesībām un iespējām līdzdarboties. Lai arī atšķirības pastāv, tās tomēr ir pārāk nebūtiskas, lai izdarītu secinājumus. Tas, ka cilvēkam ir laba izglītība, negarantē kompetenci normatīvajos regulējumos un publiskajā pārvaldē, lai gan jebkuram indivīdam pamatzināšanām vajadzētu būt. No tā izriet nepieciešamība ne tikai pamata un vidējās, bet arī jebkura veida augstākās izglītības programmās ieviest obligātus vispārizglītojošus priekšmetus politikā un tiesību pamatos, integrējot programmā publiskās pārvaldes tēmu.

Viedokli par normatīvā regulējuma ieviešanu, kas piespiestu iedzīvotājus iesaistīties, pauda 7,3% ar pamata, 3,4 ar vidējo un 2,7% no visiem aptaujātajiem ar augstāko izglītību. Komentējot šo ierosinājumu, obligātās balsošanas prakse pastāv Austrālijā, Beļģijā, Itālijā, Grieķijā un Spānijā.[1] Iespējams, būtiskāko jautājumu lemšanā, piemēram, vēlēšanās un referendumos, ideja par kāda samērīga piespiedu mehānisma radīšana, nebūtu uzreiz atmetama. Jautājums noteikti jāizvērtē arī no tiesiskā regulējuma, īpaši cilvēktiesību, pozīcijas.

---

[1] Robert J. Jackson, Doreen Jackson, A comperative introducton to Political Science. Prentice Hall, New Jeresy, 1997. – 376.p.

Skaidrojums iedzīvotāju nepietiekamai iesaistei pašvaldības lēmumu pieņemšanas procesos

Aptaujātajiem tika lūgts atbildēt uz jautājumu: „Ar ko Jūs izskaidrojat iedzīvotāju nepietiekamo iesaistīšanās līmeni savas pašvaldības lēmumu pieņemšanas procesos?”. 34,5% (visi dati norādīti neņemot vērā statistisko kļūdu) respondentu domā, ka tas saistāms ar iedzīvotāju pesimismu, neticību savām spējām kaut ko ietekmēt, mainīt. 23,4% to saista ar iedzīvotāju intereses trūkumu, aizņemtību. Katram ir savas problēmas, kurus jārisina, līdz ar to sabiedriskām aktivitātēm ir pakārtota nozīme. Tas liecina par agrīno liberālistu kultivēto tā dēvēto mežonīgo rietumu principu nostiprināšanos sabiedrībā – katrs par sevi.

17,4% respondentu nepietiekamo iedzīvotāju iesaistīšanās līmeni saista ar pašvaldības negatīvo attieksmi. Līdzīgs rezultāts bija iegūts arī jautājumā par pašvaldību attieksmi informācijas sniegšanā iedzīvotājiem. Tas nostiprina aizdomas par faktu, ka ir pašvaldību darbinieki, kuru attieksme pret iedzīvotājiem ir nepieņemama un neatbilstoša publiskās pārvaldes principiem, tajā skaitā labas pārvaldības principiem.

Respondentu skaidrojums par nepietiekamo iedzīvotāju iesaistīšanās līmeni pēc iegūtās izglītības parāda, ka tikai 2,4% pētījuma dalībnieku ar pamatizglītības līmeni kā problēmu saista nepietiekamo iedzīvotāju izglītotību. Ar vidējo izglītības līmeni tā domā 12,8%, bet ar augstāko – 17,1% respondentu. Šie dati atspoguļo negatīvu parādību. Iedzīvotājiem ar zemu izglītības līmeni šķiet, ka viņi ir ne tikai kompetenti publiskajā pārvaldē un lēmumu pieņemšanas jautājumos, bet arī zinoši un gudri vispārīgi runājot. Tas vedina uz sekojoša uzskata esamību vērā ņemamā sabiedrības daļā ar zemāko izglītības līmeni – es visu zinu, saprotu un māku.

Arī negatīvās attieksmes ziņā pret savas pašvaldības darbību izdalās vājāk izglītotie. To, ka iedzīvotājus iesaistīties atgrūž pašas pašvaldības, apgalvo 22% ar pamata, 19,7% ar vidējo un 11,8% respondentu ar augstāko izglītību. No vienas puses, tas atkārtoti liecina, ka šāda problēma pastāv. No otras puses, zemāk izglītoto respondentu paustais viedoklis liek domāt par malējo jeb marginālo meklēšanu atbildības novelšanai – „ es neesmu vainīgs, bet gan tie citi”. Acīmredzot daļai respondentu tas ir izstrādājies kā aizsargmehānisms – „es esmu labs, bet tie ir pēdējie nelieši!”

Dzimumu sadalījuma plāksnē ir sekojoša viedokļu aina. 24,4% vīriešu uzskata, ka pie vainas iedzīvotāju neapmierinošajam iesaistīšanās līmenim ir pašvaldības, turpretim sievietes – 13,7%. Jautājumā par iesaistīšanos kāda lēmuma pieņemšanas ietekmēšanā atklājās, ka vīriešiem ir nedaudz lielāka saskarsme ar pašvaldībām, to darbiniekiem. Tādejādi nākas domāt, ka viedoklis daļai respondentu balstās uz praksē piedzīvoto. No otras puses, tas var liecināt, ka vīriešiem ir lielāka tieksme meklēt vainīgos. Savukārt sievietes vairāk par vīriešiem domā, ka problēmas pamatā ir intereses un laika trūkums (25,3% pret 19,5%), ka arī uzskats, ka iesaistīšanās līmenis ir pilnīgi pietiekams – 8,9% pret 3,7% aptaujāto vīriešu.

Informācijas pieprasīšana savā pašvaldībā, to attieksme pret informācijas sniegšanu iedzīvotājiem

Informācijas pieprasīšana savā pašvaldībā

Uz jautājumu, vai Jūs kādreiz esat pieprasījis informāciju savā pašvaldībā, respondentu atbildes galvenokārt ir noliedzošas. 51,9% (visi dati norādīti neņemot vērā statistisko kļūdu) iedzīvotāju nav bijusi vajadzība, savukārt 5,5% uzskata, ka tas ir bezcerīgi – veltīga laika tērēšana un savas nervu sistēmas bojāšana. Šādu iespēju ir izmantojuši 27,2% iedzīvotāju, no kuriem 8,9% to ir darījuši vairākkārtīgi. 15,3% respondentu uzskata, ka informācijas pieprasīšana nav nepieciešama, jo visu, kas nepieciešams, tāpat uzzinot un nokārtojot. Atšķirības starp Cēsu novada un pārējo Cēsu rajona pašvaldību respondentu atbildēm ir nebūtiskas.

Skatoties pēc respondentu izglītības līmeņiem, divu pozitīvo atbilžu summā vismazāk informāciju ir pieprasījuši respondenti ar pamatizglītības līmeni, sastādot 14,6% no visiem respondentiem. Salīdzinājumā 29% ar vidējo un 31,6% ar augstāk. No vienas puses, tas liek domāt par indivīdu ar zemāku izglītības līmeni zināšanu trūkumu, savu tiesību nepārzināšanu un kūtrumu. Tomēr, jāņem vērā, ka daļa respondentu ir gados jauni, turpina iegūt izglītību un dzīvo vienā mājsaimniecībā ar vecākiem, tādejādi dažādas informācijas pieprasīšana un attiecību kārtošana ar pašvaldību nereti ir vecāku, apgādnieku pārziņā. Tādejādi, pastāvot nenovērtētiem vairākiem mainīgajiem, nevar izdarīt viennozīmīgus secinājumus.

Dzimumu un vecuma grupu atbilžu šķērsgriezumā atšķirības ir nebūtiskas. Vienīgi jāatzīmē, ka sievietes ir pesimistiskākas attiecībā uz informācijas pieprasīšanu. 6,8% no visām aptaujātajām sievietēm, pretstatā 3,7% vīriešu, uzskata, ka griezties savā pašvaldībā pēc jebkādas informācijas ir bezcerīgi.

Pašvaldības attieksme pret informācijas sniegšanu iedzīvotājiem

Jautājot par respondenta pašvaldības attieksmi pret informācijas sniegšanu iedzīvotājiem, autora mērķis nebija izdalīt iedzīvotājus, kuriem ir pieredze šajā jautājumā, bet gan apkopot attieksmi, vērtējumu, tādejādi iegūstot kopējo iedzīvotāju praksē pieredzēto vai socializācijas procesa rezultātā iedomāto ainu jeb stereotipu par savas pašvaldības attieksmi pret informācijas sniegšanu, iedzīvotāju apkalpošanu.

Savas pašvaldības attieksmi kā lietišķu vērtē 55,3% respondentu. Kā ļoti pozitīvu, draudzīgu un atsaucīgu uzskata 14,5% iedzīvotāju. Gandrīz tikpat daudz – 13,6% - ir gluži pretējās domās – attieksme ir nelaipna, nelabvēlīga. 6,8% atklāj, ka pašvaldības darbinieki meklē ieganstus informācijas nesniegšanai. Vēl negatīvāk – 2,6% respondentu atzīst, ka pašvaldība informāciju nesniedz un 2,1%, ka tā cenšas atrunāt. 4,7% iedzīvotāju nav pieredzes, socializācijas procesā no apkārtējiem nav iegūta pietiekama informācija priekšstata izveidošanai.

Ļoti pozitīvu vērtējumu vairāk sniedza rajonā dzīvojošie (18,4%), nekā Cēsu novadā (10%). Tas liek domāt, ka mazajās pašvaldībās ir ciešāks kontakts ar pašvaldības amatpersonām, darbiniekiem. Par informācijas nesniegšanu mazāk pārmet Cēsu novadā dzīvojošie, attiecīgi 3,6% un 9,6%. Visdrīzāk, šeit vērojama komunikācijas problēma. Savukārt atbildi sniegt vairāk apgrūtinājās respondenti no Cēsu novada (8,2%), kā no pārējā rajona (1,6%). Tas liek domāt, ka lielo pašvaldību iedzīvotājiem saikne ar savu pašvaldību ir vājāka.

Skatoties izglītības līmeņu plāksnē, pašvaldības attieksmi pret informācijas sniegšanu, apkalpošanu pozitīvāk vērtē respondenti ar augstāku izglītības līmeni – 9,8% ar pamatizglītību, 13,7%, ar vidējo un 18,4% no visiem respondentiem ar augstāko izglītības līmeni. Un otrādi – kā nelabvēlīgu un nelaipnu vairāk vērtē respondenti ar zemāku izglītības līmeni, attiecīgi 22% ar pamatskolas, 15,4% ar vidējo un 6,6% ar iegūtu augstāko izglītības līmeni.

Nespējā sniegt savu vērtējumu pārsvarā ir iedzīvotāji ar zemāku izglītības līmeni, sastādot 7,3% no kopējā respondentu skaita attiecīgajā izglītības līmeņa kategorijā. Salīdzinājumam, vidējā izglītības līmeni tie ir 4,3%, bet augstākajā – 3,9%. No tā var izsecināt, ka pašvaldības attieksmes vērtējums nav atkarīgs tikai no reālās pakalpojuma kvalitātes, bet arī no indivīda izglītības līmeņa. Cilvēkam ir negatīva attieksme pret svešo, pret to, ko neizprot.

Pēc dzimuma un vecuma grupu sadalījuma nav vērojamas vērā ņemamas sakarības.

Sabiedrības iesaistīšanās vietējo pašvaldību darbā – demokrātijas pamats. LR normatīvais regulējums

Atbilstoši „Vietējopašvaldību vietas un lomas publiskajā pārvaldē normatīvais regulējums”, pašvaldības ietilpst vienotā valsts pārvaldes sistēmā. Pašvaldības tiek uzskatītas par katras demokrātiskas iekārtas pamatu un tās spoguli – jo attīstītāka pašvaldības, sabiedrības un publiskā sektora sadarbība, jo augstāks demokrātijas līmenis valstī. Tieši pašvaldību līmenī iedzīvotāji visvieglāk iesaistāmi. Viņu zināšanas un spējas izmantojamas sabiedrības kopējā dzīves līmeņa uzlabošanai.

Iedzīvotāju iesaistīšanai var būt dažādas formas – informācijas sniegšana, viedokļu noskaidrošanas kampaņas, aptaujas, publisku sanāksmju organizēšana, referendumi, pašvaldības atbalstītas sabiedriskās apspriedes un interešu grupas, utt. Atsevišķi izceļamas politiskās vēlēšanas, kas ir demokrātiskā režīma pamatelements un nodrošina publiskās pārvaldes leģitimizāciju. „Balsošana vēlēšanās ir viena no svarīgākajām politiskās līdzdalības formām. Daudzās demokrātiskās valstīs tas ir bijis par pamatu uztraukumam, jo procentuāli šīs savas tiesības iedzīvotāji izmantojuši samērā maz pēdējās dekādēs.”[1]

Diskusijas par iedzīvotāju iesaistīšanu sabiedrības pārvaldīšanā bija aktuālas jau vairākus gadsimtus pirms mūsu ēras. „Stoiķu sociāli politiskā doktrīna bija organiski saistīta ar viņu ētikas pamatprincipiem. Par dabisku un saprātīgu viņi atzina cilvēka tieksmi piedalīties sabiedriskajā dzīvē, jo sabiedrība, pēc viņu domām, nav radusies uz līguma pamata, bet gan dabiska procesa rezultātā. „Cienījams cilvēks” – atzīmēja Zēnons – „nedzīvos vientulībā, jo pēc savas iedabas viņš ir sabiedrisks un praktiski darbīgs. [Диоген Лаертский. О жизни, учениях и изречениях знаменитых философов. – М.: Мысль, 1979. – 815 с.] Pretēji epikūriešiem stoiķi aicināja aktīvi piedalīties sabiedriskajā dzīvē, nopēla indivīda noslēgšanos šaurā lokā (..). Sabiedrību stoiķi saprata kā organisku kopu, bet par valsts uzdevumu uzskatīja monolītas politiskas sistēmas (politiκόn s’ystēma) izveidošanu.”[2]

Stoiķi runā par demokrātisku politisko režīmu, attiecībām starp politiskās sistēmas elementiem. Lai arī jēdziena demokrātija pielietojums politikas un valsts pārvaldes kontekstā ir vairākus gadsimtus pirms mūsu ēras sens, „demokrātija ir viens no populārākiem un reizē – viens no strīdīgākiem vārdiem mūsdienu politikā, turklāt diskusiju spraigums par demokrātijas jautājumiem ir būtiski pieaudzis pēdējos gados. (..)pastāv dažādas demokrātijas gradācijas, dažādās sabiedrībās demokrātijas ideāli var tikt īstenoti dažādos veidos, atkarībā no vēsturiskās attīstības īpatnībām, kultūras tradīcijām un citiem faktoriem, tāpēc mūsdienu pasaulē jautājumam par demokrātijas līmeņa un demokratizācijas procesu dinamikas novērtējumu ir gan zinātniskā, gan praktiskā nozīme.

Par pamatu Latvijas sabiedrības demokratizācijas procesu gaitas izvērtējumam tika izmantota Starptautiskā demokrātijas un vēlēšanu institūta (IDEA) metodika, kuru no citām atšķir divas galvenās pazīmes – tā iekļauj visplašāko jautājumu loku un liek uzsvaru uz kvalitatīvu izvērtējumu pretstatā kvantitatīvajiem rādītājiem. Tiek izdalīti divi galvenie demokrātijas principi - tautas kontrole un politiskā vienlīdzība. Šie principi realizējas trijās savā starpā saistītajās jomās:

1.    garantētajā pilsoņa un politisko tiesību tīklā, pirmām kārtām, vārda, biedrošanās un pulcēšanās brīvībās, iespējās vērsties tiesās un likuma varā, galvenajās ekonomiskajās un sociālajās tiesības, kas nodrošina iespējas realizēt iepriekšminētās brīvības;

2.    brīvās un godīgās vēlēšanās, kas rada vēlētājiem reālās izvēles iespējas, uz reprezentācijas un atbildības principiem balstītā pārvaldē, kas līdzās vēlēšanām paredz arī citas procedūras, kas nodrošina reālu vēlētu un nevēlētu amatpersonu atbildību tautas priekšā;

3.    attīstītā demokrātiskā pilsoniskā sabiedrībā, kas iekļauj brīvus un daudzveidīgus masu medijus, konsultatīvus procesus un citus pasākumus, kas nodrošina tautas politisko līdzdalību un veicina varas struktūru atvērtību sabiedriskās domas ietekmei un veicina efektīvāku publisko funkciju īstenošanu.[3]

Demokrātiska politika nav iespējama, ja politikas mērķu apspriešanā neiesaistās pēc iespējas plašāka sabiedrība, ņemot vērā dažādu grupu intereses un publiskajā telpā veidojot optimālus apstākļus debatēm. „Demokrātijas mērķis atbilst sabiedrisko attiecību mērķim. Ja pilsoņi nav informēti un aktīvi, tautas ievēlētie vai izvirzītie ierēdņi var zaudēt tiešu saikni ar patiesajām viņu atbalstītāju vajadzībām un interesēm.”[4]

„Demokrātiskās valstīs pilsoniskā sabiedrība savu interešu aizstāvēšanai izmanto likumos noteiktās līdzdalības iespējas politikas veidošanā. Ieguvēji ir gan konkrētās politikas mērķu grupas, gan visa ieinteresētā sabiedrība, gan politikas īstenotāji. Politikas ilglaicīgums un noturība palielinās, ja politikas klientus ne tikai iesaista politikas veidošanā, bet arī piedāvā viņiem iespējas uzņemties daļu atbildības par politikas ieviešanas rezultātiem. Kopīga politikas plānošana nodrošina politikas efektivitāti, ietekmi un ilgtermiņā ietaupa budžeta līdzekļus.”[5]

„Lielbritānijas valdība norāda, ka līdz ar iedzīvotāju iesaistīšanos:

·       palielinās vietējo iedzīvotāju palīdzība problēmu risināšanā;

·       tiek radīta sadarbība un uzticēšanās starp pašvaldību un iedzīvotājiem;

·       pieaug iedzīvotāju atbildības sajūta jautājumos, kuru lemšanā viņi paši piedalījušies. [Guidance on Enhancing Public Participation in Local Government. – London: UK Department of the Environment, Transport and the Regions, 1998. - http://www.local-regions.odpm.gov.uk/epplg/]

Savukārt ASV Vietējo pašvaldību organizācijas apkopotā pieredze liecina, ka ar sabiedrības līdzdalību:

·       tiek nodrošināta labu plānu paliekamība un stabilitāte;

·       samazinās strīdi pašvaldības padomēs un komitejās, un savlaicīga sabiedrības iesaistīšana nodrošina iedzīvotāju labāku izpratni par lēmumiem un apmierinātību ar tiem;

·       paātrinās attīstības process un samazinās labu projektu izmaksas, jo iedzīvotāju pretestība nozīmē papildu izmaksas gan pilsētai, gan projekta izstrādātājam;

·       palielinās plānošanas kvalitāte, jo ne jau tikai profesionāļiem var būt labas idejas;

·       tiek veicināta vispārējā kopienas izjūta un uzticēšanās pašvaldībai. [Local Government Commission. People and Community: Public Participation. – http://www.lgc.org/people/public.html]

Vietējo pašvaldību darbam jābūt vērstam uz tās iedzīvotāju dzīves apstākļu uzlabošanu, tāpēc sabiedrības līdzdalības shēma būtībā ir vienkārša – pašvaldībai ir jāuzzina savu iedzīvotāju viedoklis par labāko mērķi un tā sasniegšanas ceļiem, un tad šis iegūtais viedoklis jāņem vērā. Tādējādi pašvaldības darbs vairs nebūs atrauts no reālās dzīves, kad lēmumus pieņēma tikai kabinetos sēdošie. [6]

Savukārt „deviņdesmito gadu politiskās sistēmas ideologs sociologs Elmārs Vēbers vispār noraida pilsoniskās iniciatīvas nozīmi. Viņš apgalvo, ka „nācija veidojas, pilsoņu kopumam saaugot ar valsts varas sistēmu. Šī koncepcija neļauj risināt interešu konfliktus starp pilsoni (cilvēka brīvību) un valsts varu, jo „saaugšanas” rezultātā valsts varas sistēmai būs lielākie materiālie, tiesiskie un simboliskie resursi, lai apklusinātu pilsoņu intereses. E.Vēbers uzskata, ka plurālisms, „atšķirīgi politiskie uzskati” ir bīstami neapspriežamiem politiskiem uzskatiem. E.Vēbers apšauba indivīdu spēju būt līdzdalīgiem: „Valstiskā domāšana ir pilsoņu garīguma (intelekta) izpausme, kas liecina par viņu spēju līdzdarboties valsts dzīvē un veicināt tās attīstību.”[7]

S.Kruks Latvijas Universitātes izdotajā rakstu krājumā analizē situāciju Latvijā un norāda uz vairākām problēmām. „Vara, no vienas puses, leģitimē sevi kā iepriekšējās padomju nedemokrātiskās varas negāciju, bet no otras puses, - ierobežo indivīdu iespējas izmantot demokrātiskos resursus. Viena daļa iedzīvotāju ir izslēgta no pilsonības tiesībām institucionāli („nepilsoņi” bez politiskajām tiesībām), bet otra ir neitralizēta diskursīvi. A.Pabriks atzīst, ka pilsoņi un nepilsoņi ir līdzīgi neapmierināti ar politisko sistēmu.”[8] Kā būtiski situācijas problēmas aspekti minami:

„ - reālas demokrātijas pieredzes trūkums pagātnē;

-        demokrātijas pieredzi nodrošinošo mezostruktūru vāja attīstība;

-        informācijas nepieciešamība par iespējamām un nepieciešamām sociālām lomām (pilsoņu tiesības, sociālās aktivitātes un pašorganizācijas nozīme, resursu pieejamība u.tml.).”[9]

Iedzīvotāju iesaistīšanās nav viennozīmīgi vērtējama. 1. un 2. tabulā sniegts A.Rence Irvin un J.Stansbury ieguvumu un zaudējumu apkopojums par iedzīvotāju līdzdalību lēmumu pieņemšanas procesos.

1. tabula

Ieguvumi no iedzīvotāju līdzdalības lēmumu pieņemšanas procesā

	Ieguvumi aktīvajiem iedzīvotājiem	Ieguvumi valdībai
Lēmumu pieņemšanas process	Izglītība (mācās no valdības, iegūst pieredzi, sniedz informāciju valdības locekļiem). Pārliecina valdību. Gūst zināšanas par aktīvu pilsonību.	Izglītība (mācās no iedzīvotājiem, sniedz informāciju). Pārliecina iedzīvotājs. Vieš uzticību un mazina šaubas vai, atsevišķos gadījumos, naidu. Būvē stratēģiskas alianses, panāk leģitimitāti lēmumiem.
Iznākums	Noārda šķēršļus, panāk pozitīvus rezultātus. Iegūst kontroli pār politisko procesu. Politiku un lēmumu implementācija.	Noārda šķēršļus, panāk pozitīvus rezultātus. Nav nepieciešams tiesāties. Labāka politiku un lēmumu implementācija.

Avots: Irvin A.Rence, Stransbury J., Citizen Participation in Decision Making: Is It Worth the Effort? EBSCO. Public Administration Review, Vol. 64, No.1, 2004.y.

 2.tabula

Zaudējumi no iedzīvotāju līdzdalības lēmumu pieņemšanas procesā

	Zaudējumi aktīvajiem iedzīvotājiem	Zaudējumi valdībai
Lēmumu pieņemšanas process	Lieks laika patēriņš. Bezjēdzīga darbība, ja lēmums tiek noraidīts.	Lieks laika patēriņš. Dārgs process, var attīstīties naidīgums pret valdību.
Rezultāts	Citu (opozīcijas) interešu grupu ietekmes rezultātā pieņemts slikts politisks lēmums.	Kontroles zaudēšana lēmumu pieņemšanas procesā. Iespējamība pieņemt sliktu lēmumu, kuru politisku ignorēt ir neiespējami. Samazinās budžets aktuālajiem projektiem.

Avots: Irvin A.Rence, Stransbury J., Citizen Participation in Decision Making: Is It Worth the Effort? EBSCO. Public Administration Review, Vol. 64, No.1, 2004.y.

„Sabiedrības informēšanas un iesaistīšanas kultūra valsts pārvaldes institūcijās Latvijā nav pietiekoši attīstīta. Sabiedrība reti tiek laicīgi un pietiekami informēta, un iesaistīta lēmumu pieņemšanā. Valsts pārvaldes institūcijas ir pasīvas sabiedrības aktivizēšanā un iesaistīšanā lēmumu realizācijas procesā. Līdz ar to, veidojas situācijas, kad sabiedrība vairs nevar savlaicīgi iesaistīties lēmumu pieņemšanā, bet vienīgi piketēt vai kā savādāk piesaistīt plašākas sabiedrības uzmanību aktualitātei. Taču pēdējo desmit gadu laikā ir pieņemti daudzi būtiski likumdošanas akti, kas nodrošina sabiedrības iespējas saņemt informāciju un piedalīties lēmumu pieņemšanas procesos, kā arī aizstāvēt savas tiesības tiesā.”[10]

Tieši vai pastarpināti (normatīvo aktu interpretācijas ceļā) iedzīvotāju iesaistīšanas kontekstā mēs varam runāt par virkni normatīvo aktu. Pēc autora domām, īpaši svarīgas ir trijos Satversmes pantos ietvertās konstitucionālās tiesību normas. Satversmes 1.pantā Latvija tiek pasludināta par neatkarīgu un noteikts politiskais režīms – demokrātiska republika. 101.pantā tiek noteiktas tiesības ikvienam Latvijas pilsonim likumā paredzētajā veidā piedalīties valsts un pašvaldību darbībā, kā arī pildīt valsts dienestu. Atrunātas tiesības ikvienam Eiropas Savienības pilsonim, kas pastāvīgi uzturas Latvijā, likumā paredzētajā veidā piedalīties pašvaldību darbībā. 104.pants garantē ikvienam tiesības likumā paredzētajā veidā vērsties valsts un pašvaldību iestādēs ar iesniegumiem un saņemt atbildi pēc būtības.[11]

Iedzīvotāju iesaistīšanas kontekstā mēs varam runāt arī par virkni Saeimas ratificētajiem starptautiskajiem līgumiem, īpaši saistībā ar Eiropas Savienības līgumiem, un Saeimas izdotajiem likumiem, piemēram, valsts pārvaldi regulējošo „Valsts pārvaldes iekārtas likums”, pašvaldību darbības tiesisko pamatu –likums „Par pašvaldībām”, un tml. normatīvajiem aktiem.

Piemēram, “Informācijas atklātības likuma” mērķis ir nodrošināt, lai sabiedrībai būtu pieejama informācija, kura ir iestādes rīcībā vai kuru iestādei atbilstoši tās kompetencei ir pienākums radīt. Šis likums nosaka vienotu kārtību, kādā privātpersonas ir tiesīgas iegūt informāciju iestādē un to izmantot (2.panta 1.daļa).[12]

„„Valsts pārvaldes iekārtas likums” nosaka šādus līdzdalības veidus:

·                   Politikas plānošanas procesā iestādes var veidot darba grupas un konsultatīvās padomes, kurās tās var iekļaut sabiedrības pārstāvjus – sabiedrisko organizāciju, organizētu grupu pārstāvjus, atsevišķas kompetentas personas.

·                   Iestādes var lūgt sabiedrības pārstāvjus snieg atzinumus par atsevišķiem lēmumu, politikas dokumentu vai tiesību aktu projektiem.

·                   Sabiedrībai svarīgos jautājumos iestādes pienākums ir rīkot sabiedrisko apspriešanu.

·                   Iestādes var lemt arī par citu normatīvajos aktos noteiktu sabiedrības iesaistīšanas formu izmantošanu.

·                   Iestāde var deleģēt valsts pārvaldes uzdevumu privātpersonām (fiziskajām vai juridiskajām, tajā skaitā sabiedriskajām organizācijām).

·                   Iestāde var pilnvarot sabiedrisko organizāciju veikt valsts pārvaldes uzdevumus.”[13]

Atsevišķi jāizdala „Administratīvā procesa likums” (APL), kas regulē administratīvo lietu izskatīšanu gan tiesā, gan valsts pārvaldes un pašvaldību iestādēs, administratīvā procesa vispārīgos principus, kā arī pārsūdzēšanas procedūras. Tas paredz jebkura valsts iedzīvotāja tiesības saņemt kompensāciju par kaitējumu, ko tam ar savu darbību vai bezdarbību ir nodarījis valsts vai pašvaldību iestādes darbinieks.

Tāpat APL paredz personu tiesības apstrīdēt administratīvo aktu. Persona var iesniegt iesniegumu par administratīvā akta apstrīdēšanu nākamajā augstākajā iestādē, ja tai nav augstākas iestādes vai augstāka ir Ministru kabinets, administratīvo aktu uzreiz var pārsūdzēt tiesā. Bet ja valsts vai pašvaldības institūcijas lēmums iesniedzēju neapmierina, iesniegt pieteikumu tiesā.[14]

Šie aspekti parāda tendenci Latvijas publiskajā pārvaldē ieviest jaunākās demokrātijas atziņas un principus. Publiskās pārvaldes iestādes vairs nav tikai pakalpojumu sniedzējas, bet gan top par klient-orientētām publiskām aģentūrām. Iedzīvotāju nozīme, tiesības un ietekme pieaug. Būtiski tas attiecas uz pašvaldībām, kurām ir īpaši liela saskarsme ar sabiedrību, tās problēmām, tādejādi dienaskārtībā aizvien biežāk nonāk jautājums par sabiedrības pārvaldes efektivitāti.

---

[1] Robert J. Jackson, Doreen Jackson, A comperative introducton to Political Science. Prentice Hall, New Jeresy, 1997. – 376.p.

[2] Čuhina, L., Stoicisma filozofiskais mantojums; Kūle, M., Vēbers, E. (sast.), Domas par antīko filozofiju; - R.: Avots, 1990. – 169. lpp.

[3] Rozenvalds, J., Latvijas sabiedrības demokratizācijas dinamikas izvērtējums. http://www.politika.lv/index.php?id=3319 [02.01.2009.]

[4] Lapsa T., Sabiedriskās attiecības. Ievads teorijā un praksē. - Rīga: Biznesa augstskola Turība, 2002. – 71.lpp.

[5] Pastore, A., Sabiedriskās apspriedes: metodiska rokasgrāmata valsts institūciju darbiniekiem un cilvēkiem, kas vēlas līdzdarboties. – Rīga, 2005. – 5.lpp. – (28.03.2008.) http://www.nvo.lv/files/Sabiedriskas_apspriedes_elektroniska_gramata.pdf

[6] Dukāte, S., Vai pietiek ar dažām atvērtām durvīm? http://www.politika.lv/index.php?id=5638 [02.01.2009.]

[7] Kruks S., Sociālo aktoru diskvalifikācija publiskajā diskursā. LU raksti, 648.sējums, 2002. – 199.lpp.

[8] Kruks S., Sociālo aktoru diskvalifikācija publiskajā diskursā. LU raksti, 648.sējums, 2002. – 200.lpp.

[9] Kruks S., Sociālo aktoru diskvalifikācija publiskajā diskursā. LU raksti, 648.sējums, 2002. – 200.lpp.

[10] Sabiedrības līdzdalība. http://www.ltn.lv/~vak/lidzdal.htm [17.11.2008.]

[11] Latvijas Republikas Satversme.// Pieņemts Latvijas Republikas Satversmes sapulcē 15.02.1922.; stājies spēkā 07.11.1922.; ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 31.05.2007// Latvijas Vēstnesis, 01.07.1993., Nr.43.– (01.01.2009.) http://www.likumi.lv/doc.php?id=57980&from=off

[12] Informācijas atklātības likums.// Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikas Saeimā 29.10.1998.; stājies spēkā 20.11.1998.; ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 14.10.2006.// Latvijas Vēstnesis, 06.11.1998., Nr.334/335. – (01.01.2009.) http://www.likumi.lv/doc.php?id=50601

[13] Pastore, A., Sabiedriskās apspriedes: metodiska rokasgrāmata valsts institūciju darbiniekiem un cilvēkiem, kas vēlas līdzdarboties. – Rīga, 2005. – 5.lpp. – (28.03.2008.) http://www.nvo.lv/files/Sabiedriskas_apspriedes_elektroniska_gramata.pdf

[14] Administratīvā procesa likums.// Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikas Saeimā 25.10.2001.; stājies spēkā 01.02.2004.; ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 01.12.2006.// Latvijas Vēstnesis, 14.11.2001., Nr.164. – (28.03.2009.) http://www.likumi.lv/doc.php?id=55567

Vietējo pašvaldību vietas un lomas publiskajā pārvaldē normatīvais regulējums

Pirms apskatām vietējo pašvaldību vietas un lomas publiskajā pārvaldē normatīvo regulējumu, nepieciešams definēt šajā jautājumā aptverto areālu un pamat jēdzienus.

Jēdzienam „publiskā pārvalde” kā sinonīms nereti tiek izmantots jēdziens „valsts pārvalde” (arī šajā darbā). Oxfordas „Koncentrētajā Politikas terminu vārdnīcā” jēdziens valsts (state – angļu val.) tiek skaidrota kā zināmu institūciju kopumu, kuras, atrodoties dominējošā stāvokli, noteiktā teritorijā realizē sabiedrības intereses[1].

Līdzīgas definīcijas ir sniegtas arī tiesību teorijā. Autors piedāvā A.Stuckas sniegto definīciju, kurā teikts, ka „publiskā administrācija ir politiskai varai pakļautu institūciju un amatpersonu darbība, kas sabiedrības interesēs nodrošina likumu izpildi un ir apveltīta ar publiskās varas pilnvarām”[2]. Kā redzams, abās definīcijās tiek uzsvērts, ka darbība ir vērsta uz sabiedrības interešu realizēšanu.

Publiskās pārvaldes institucionālās sistēmas un darba organizācijas pamatā ir ar normatīvajiem aktiem noteikta hierarhija un padotība, nosakot katras institūcijas kompetenci, funkcijas valsts pārvaldē. LR Satversmes 58. pants nosaka, ka „Ministru kabinetam ir padotas valsts pārvaldes iestādes”[3].

Iestāde ir institūcija, kura darbojas publiskas personas vārdā un kurai ar normatīvo aktu noteikta kompetence valsts pārvaldē, piešķirti finansu līdzekļi tās darbības īstenošanai un ir savs personāls („Valsts pārvaldes iekārtas likuma” (turpmāk VPIL) 1.p. 3.punkts)[4]. Līdzīgs iestādes definējums ir sniegts arī LR Administratīvā procesa likuma (turpmāk APL) 1.panta 1.daļā.

VPIL 31.pants. precizē un nosaka iestāžu hierarhijas principu:

„(1) Iestādes atrodas vienotā hierarhiskā sistēmā, kurā viena iestāde ir padota citai iestādei. Iestādes var veidot vairāku līmeņu padotības sistēmu.

(2) Augstākā iestāde ir ministrija vai cita Ministru kabineta loceklim tieši pakļauta tiešās pārvaldes iestāde.

(3) Normatīvajā aktā var noteikt, ka funkcionālo padotību pār vienas publiskas personas iestādi īsteno citas publiskas personas iestāde.

(4) Dažādu publisku personu kopīgas iestādes hierarhiju nosaka ar normatīvo aktu, norādot tajā augstāku iestādi”.

Arī APL, definējot jēdzienu augstāka iestāde, akcentē hierarhiskumu: „Augstāka iestāde ir tiesību subjekts, tā struktūrvienība vai amatpersona, kas hierarhiskā kārtībā var dot rīkojumu iestādei vai atcelt tās lēmumu (APL 1.panta 2.daļā)”.

Institucionālā sistēma un darba organizācija tiek pateikta arī definējot jēdzienu publiskas personas orgāns – iestāde vai amatpersona, kuras kompetence un tiesības tieši paust publiskas personas tiesisko gribu ir noteiktas attiecīgās publiskās personas juridiskajā pamataktā vai darbību reglamentējošajā likumā (VPIL 1.panta 4.punkts).

Ar jēdzienu „publiska persona” ir jāsaprot Latvijas Republika kā sākotnējā publisko tiesību juridiskā persona un atvasinātas publiskas personas. (VPIL 1.p. 1.punkts).

Ar atvasinātu publisku personu jāsaprot pašvaldība vai cita ar likumu vai uz likuma pamata izveidota publiska persona. Tai ar likumu piešķirta sava autonoma kompetence, kas ietver arī sava budžeta veidošanu un apstiprināšanu (VPIL 1.p. 2.punkts).

Likumā „Par pašvaldībām” ir sniegta vietējo pašvaldību definīcija: „Vietējā pašvaldība ir vietējā pārvalde, kas ar pilsoņu vēlētas pārstāvniecības — domes (padomes) — un tās izveidoto institūciju un iestāžu starpniecību nodrošina likumos noteikto funkciju, kā arī šajā likumā paredzētajā kārtībā Ministru kabineta doto uzdevumu un pašvaldības brīvprātīgo iniciatīvu izpildi, ievērojot valsts un attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotāju intereses.[5]

Autors piedāvā arī A.Stuckas sniegto definīciju, kurā teikts, ka „pašvaldība ir atvasināta publiska persona, kas ar ievēlēta lēmējorgāna un tā izveidotas administrācijas starpniecību savas kompetences ietvaros nodrošina valsts un noteiktas administratīvas teritorijas iedzīvotāju vajadzības un tiesiskās intereses.”[6]

Līdzīga definīcija ir sniegta arī Eiropas vietējo pašvaldību hartā, kura Latvijas Republikai ir saistoša kopš 1996.gada. Hartas 3.panta 2.daļā ir atruna, ka neskatoties uz iedzīvotāju ievēlētajiem pārstāvjiem, tas „nekādā veidā neietekmē tiesības izmantot pilsoņu sapulces, referendumus vai jebkuru citu pilsoņu tiešās līdzdalības formu, kur to pieļauj likums”[7]. Respektīvi, vēlēšanās ar balsojuma starpniecību nododot savas tiesības lemt par politiskajiem jautājumiem, indivīds no tām ne tikai neatsakās, bet gan iegūst papildus instrumentu. Cilvēktiesības uz politisko tiesību rēķina tiek paplašinātas.

Atbilstoši Latvijas normatīvo aktu hierarhijai, Latvijas Republikas izdotie normatīvie akti ir spēkā tiktāl, ciktāl tās nav pretrunā ar starptautiskiem līgumiem. Attiecīgi, likumā „Par pašvaldībām” iekļautās tiesību normas ir spēkā tiktāl, ciktāl nav pretrunā ar „Eiropas vietējo pašvaldību hartu”. Tā kā vietējās pašvaldības ir atvasināta publiska persona, respektīvi, publiskās personas sastāvdaļa, arī tai ir saistoši publisko tiesību principi.

---

[1] McLean, Iain and McMillan, Alistair (ed.), The Concise Oxford Dictionary of Politics – Second edition; Oxford University Press, 2003. – 512-515 p.

[2] Stucka A., Administratīvās tiesības. Rīga: Juridiskā koledža, 2006. – 59. lpp.

[3] Latvijas Republikas Satversme.// Pieņemts Latvijas Republikas Satversmes sapulcē 15.02.1922.; stājies spēkā 07.11.1922.; ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 31.05.2007// Latvijas Vēstnesis, 01.07.1993., Nr.43. – (01.01.2009.) http://www.likumi.lv/doc.php?id=57980&from=off

[4] Valsts pārvaldes iekārtas likums.// Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikas Saeimā 06.06.2002.; stājies spēkā 01.01.2003.; ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 01.07.2008// Latvijas Vēstnesis, 21.06.2002., Nr.94. - (01.01.2009.) http://www.likumi.lv/doc.php?id=63545&from=off

[5] Par pašvaldībām.// Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikas Saeimā 19.05.1994.; stājies spēkā 09.06.1994.; ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 01.01.2009.// Latvijas Vēstnesis, 24.05.1994., Nr.61. – (01.01.2009.) http://likumi.lv/doc.php?id=57255&version_date=01.01.2009

[6] Stucka A., Administratīvās tiesības. Rīga: Juridiskā koledža, 2006. – 106. lpp.

[7] Par 1985.gada 15.oktobra Eiropas vietējo pašvaldību hartu.// Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikas Saeimā 22.02.1996.; stājies spēkā 28.02.1996.; // Latvijas Vēstnesis, 28.02.1996., Nr.37. – (03.02.2009.) http://likumi.lv/doc.php?id=39139