Iniciatīvas uzņemšanās iedzīvotāju iesaistīšanā pašvaldības darbībā

Uz jautājumu, „kam būtu jāuzņemas iniciatīva iedzīvotāju iesaistīšanā pašvaldības darbā”, 43,2% (visi dati norādīti neņemot vērā statistisko kļūdu) uzskata, ka tas ir jādara pašai pašvaldībai. 28,2% no aptaujātajiem uzskata, ka katram pašam ir jādomā un jāizvērtē nepieciešamība iesaistīties. 10,7% šo pienākumu uzliek interešu grupām un nevalstiskajām organizācijām. Savukārt 9,8% domā, jābūt likumiem, kas to atļauj, respektīvi, nav vai nav pietiekoša normatīvā regulējuma, kas iesaistīšanās iespēju vispār garantētu. 3,8% vērš uzmanību uz nepieciešamību ieviest tiesību normas, kas iedzīvotājus piespiestu iesaistīties pašvaldību darbā. Nebūtisks respondentu skaits – 3,4% - uzskata, ka iedzīvotājiem nav jāiejaucas pašvaldības darbā, tas ir nevēlami, jo radot vairāk problēmu, kā sniedz labumu.

No tiem respondentiem, kuri uzskata, ka jābūt likumiem, kas atļauj iesaistīties, 12,2% ir ar pamata, 10,3% ar vidējo un 8% ar augstāko izglītību. Spriežot pēc iegūtajiem datiem, indivīdiem ar zemāku izglītības līmenis ir vājāka izpratne par savām tiesībām un iespējām līdzdarboties. Lai arī atšķirības pastāv, tās tomēr ir pārāk nebūtiskas, lai izdarītu secinājumus. Tas, ka cilvēkam ir laba izglītība, negarantē kompetenci normatīvajos regulējumos un publiskajā pārvaldē, lai gan jebkuram indivīdam pamatzināšanām vajadzētu būt. No tā izriet nepieciešamība ne tikai pamata un vidējās, bet arī jebkura veida augstākās izglītības programmās ieviest obligātus vispārizglītojošus priekšmetus politikā un tiesību pamatos, integrējot programmā publiskās pārvaldes tēmu.

Viedokli par normatīvā regulējuma ieviešanu, kas piespiestu iedzīvotājus iesaistīties, pauda 7,3% ar pamata, 3,4 ar vidējo un 2,7% no visiem aptaujātajiem ar augstāko izglītību. Komentējot šo ierosinājumu, obligātās balsošanas prakse pastāv Austrālijā, Beļģijā, Itālijā, Grieķijā un Spānijā.[1] Iespējams, būtiskāko jautājumu lemšanā, piemēram, vēlēšanās un referendumos, ideja par kāda samērīga piespiedu mehānisma radīšana, nebūtu uzreiz atmetama. Jautājums noteikti jāizvērtē arī no tiesiskā regulējuma, īpaši cilvēktiesību, pozīcijas.

---

[1] Robert J. Jackson, Doreen Jackson, A comperative introducton to Political Science. Prentice Hall, New Jeresy, 1997. – 376.p.

Skaidrojums iedzīvotāju nepietiekamai iesaistei pašvaldības lēmumu pieņemšanas procesos

Aptaujātajiem tika lūgts atbildēt uz jautājumu: „Ar ko Jūs izskaidrojat iedzīvotāju nepietiekamo iesaistīšanās līmeni savas pašvaldības lēmumu pieņemšanas procesos?”. 34,5% (visi dati norādīti neņemot vērā statistisko kļūdu) respondentu domā, ka tas saistāms ar iedzīvotāju pesimismu, neticību savām spējām kaut ko ietekmēt, mainīt. 23,4% to saista ar iedzīvotāju intereses trūkumu, aizņemtību. Katram ir savas problēmas, kurus jārisina, līdz ar to sabiedriskām aktivitātēm ir pakārtota nozīme. Tas liecina par agrīno liberālistu kultivēto tā dēvēto mežonīgo rietumu principu nostiprināšanos sabiedrībā – katrs par sevi.

17,4% respondentu nepietiekamo iedzīvotāju iesaistīšanās līmeni saista ar pašvaldības negatīvo attieksmi. Līdzīgs rezultāts bija iegūts arī jautājumā par pašvaldību attieksmi informācijas sniegšanā iedzīvotājiem. Tas nostiprina aizdomas par faktu, ka ir pašvaldību darbinieki, kuru attieksme pret iedzīvotājiem ir nepieņemama un neatbilstoša publiskās pārvaldes principiem, tajā skaitā labas pārvaldības principiem.

Respondentu skaidrojums par nepietiekamo iedzīvotāju iesaistīšanās līmeni pēc iegūtās izglītības parāda, ka tikai 2,4% pētījuma dalībnieku ar pamatizglītības līmeni kā problēmu saista nepietiekamo iedzīvotāju izglītotību. Ar vidējo izglītības līmeni tā domā 12,8%, bet ar augstāko – 17,1% respondentu. Šie dati atspoguļo negatīvu parādību. Iedzīvotājiem ar zemu izglītības līmeni šķiet, ka viņi ir ne tikai kompetenti publiskajā pārvaldē un lēmumu pieņemšanas jautājumos, bet arī zinoši un gudri vispārīgi runājot. Tas vedina uz sekojoša uzskata esamību vērā ņemamā sabiedrības daļā ar zemāko izglītības līmeni – es visu zinu, saprotu un māku.

Arī negatīvās attieksmes ziņā pret savas pašvaldības darbību izdalās vājāk izglītotie. To, ka iedzīvotājus iesaistīties atgrūž pašas pašvaldības, apgalvo 22% ar pamata, 19,7% ar vidējo un 11,8% respondentu ar augstāko izglītību. No vienas puses, tas atkārtoti liecina, ka šāda problēma pastāv. No otras puses, zemāk izglītoto respondentu paustais viedoklis liek domāt par malējo jeb marginālo meklēšanu atbildības novelšanai – „ es neesmu vainīgs, bet gan tie citi”. Acīmredzot daļai respondentu tas ir izstrādājies kā aizsargmehānisms – „es esmu labs, bet tie ir pēdējie nelieši!”

Dzimumu sadalījuma plāksnē ir sekojoša viedokļu aina. 24,4% vīriešu uzskata, ka pie vainas iedzīvotāju neapmierinošajam iesaistīšanās līmenim ir pašvaldības, turpretim sievietes – 13,7%. Jautājumā par iesaistīšanos kāda lēmuma pieņemšanas ietekmēšanā atklājās, ka vīriešiem ir nedaudz lielāka saskarsme ar pašvaldībām, to darbiniekiem. Tādejādi nākas domāt, ka viedoklis daļai respondentu balstās uz praksē piedzīvoto. No otras puses, tas var liecināt, ka vīriešiem ir lielāka tieksme meklēt vainīgos. Savukārt sievietes vairāk par vīriešiem domā, ka problēmas pamatā ir intereses un laika trūkums (25,3% pret 19,5%), ka arī uzskats, ka iesaistīšanās līmenis ir pilnīgi pietiekams – 8,9% pret 3,7% aptaujāto vīriešu.

Vietējo pašvaldību vietas un lomas publiskajā pārvaldē normatīvais regulējums

Pirms apskatām vietējo pašvaldību vietas un lomas publiskajā pārvaldē normatīvo regulējumu, nepieciešams definēt šajā jautājumā aptverto areālu un pamat jēdzienus.

Jēdzienam „publiskā pārvalde” kā sinonīms nereti tiek izmantots jēdziens „valsts pārvalde” (arī šajā darbā). Oxfordas „Koncentrētajā Politikas terminu vārdnīcā” jēdziens valsts (state – angļu val.) tiek skaidrota kā zināmu institūciju kopumu, kuras, atrodoties dominējošā stāvokli, noteiktā teritorijā realizē sabiedrības intereses[1].

Līdzīgas definīcijas ir sniegtas arī tiesību teorijā. Autors piedāvā A.Stuckas sniegto definīciju, kurā teikts, ka „publiskā administrācija ir politiskai varai pakļautu institūciju un amatpersonu darbība, kas sabiedrības interesēs nodrošina likumu izpildi un ir apveltīta ar publiskās varas pilnvarām”[2]. Kā redzams, abās definīcijās tiek uzsvērts, ka darbība ir vērsta uz sabiedrības interešu realizēšanu.

Publiskās pārvaldes institucionālās sistēmas un darba organizācijas pamatā ir ar normatīvajiem aktiem noteikta hierarhija un padotība, nosakot katras institūcijas kompetenci, funkcijas valsts pārvaldē. LR Satversmes 58. pants nosaka, ka „Ministru kabinetam ir padotas valsts pārvaldes iestādes”[3].

Iestāde ir institūcija, kura darbojas publiskas personas vārdā un kurai ar normatīvo aktu noteikta kompetence valsts pārvaldē, piešķirti finansu līdzekļi tās darbības īstenošanai un ir savs personāls („Valsts pārvaldes iekārtas likuma” (turpmāk VPIL) 1.p. 3.punkts)[4]. Līdzīgs iestādes definējums ir sniegts arī LR Administratīvā procesa likuma (turpmāk APL) 1.panta 1.daļā.

VPIL 31.pants. precizē un nosaka iestāžu hierarhijas principu:

„(1) Iestādes atrodas vienotā hierarhiskā sistēmā, kurā viena iestāde ir padota citai iestādei. Iestādes var veidot vairāku līmeņu padotības sistēmu.

(2) Augstākā iestāde ir ministrija vai cita Ministru kabineta loceklim tieši pakļauta tiešās pārvaldes iestāde.

(3) Normatīvajā aktā var noteikt, ka funkcionālo padotību pār vienas publiskas personas iestādi īsteno citas publiskas personas iestāde.

(4) Dažādu publisku personu kopīgas iestādes hierarhiju nosaka ar normatīvo aktu, norādot tajā augstāku iestādi”.

Arī APL, definējot jēdzienu augstāka iestāde, akcentē hierarhiskumu: „Augstāka iestāde ir tiesību subjekts, tā struktūrvienība vai amatpersona, kas hierarhiskā kārtībā var dot rīkojumu iestādei vai atcelt tās lēmumu (APL 1.panta 2.daļā)”.

Institucionālā sistēma un darba organizācija tiek pateikta arī definējot jēdzienu publiskas personas orgāns – iestāde vai amatpersona, kuras kompetence un tiesības tieši paust publiskas personas tiesisko gribu ir noteiktas attiecīgās publiskās personas juridiskajā pamataktā vai darbību reglamentējošajā likumā (VPIL 1.panta 4.punkts).

Ar jēdzienu „publiska persona” ir jāsaprot Latvijas Republika kā sākotnējā publisko tiesību juridiskā persona un atvasinātas publiskas personas. (VPIL 1.p. 1.punkts).

Ar atvasinātu publisku personu jāsaprot pašvaldība vai cita ar likumu vai uz likuma pamata izveidota publiska persona. Tai ar likumu piešķirta sava autonoma kompetence, kas ietver arī sava budžeta veidošanu un apstiprināšanu (VPIL 1.p. 2.punkts).

Likumā „Par pašvaldībām” ir sniegta vietējo pašvaldību definīcija: „Vietējā pašvaldība ir vietējā pārvalde, kas ar pilsoņu vēlētas pārstāvniecības — domes (padomes) — un tās izveidoto institūciju un iestāžu starpniecību nodrošina likumos noteikto funkciju, kā arī šajā likumā paredzētajā kārtībā Ministru kabineta doto uzdevumu un pašvaldības brīvprātīgo iniciatīvu izpildi, ievērojot valsts un attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotāju intereses.[5]

Autors piedāvā arī A.Stuckas sniegto definīciju, kurā teikts, ka „pašvaldība ir atvasināta publiska persona, kas ar ievēlēta lēmējorgāna un tā izveidotas administrācijas starpniecību savas kompetences ietvaros nodrošina valsts un noteiktas administratīvas teritorijas iedzīvotāju vajadzības un tiesiskās intereses.”[6]

Līdzīga definīcija ir sniegta arī Eiropas vietējo pašvaldību hartā, kura Latvijas Republikai ir saistoša kopš 1996.gada. Hartas 3.panta 2.daļā ir atruna, ka neskatoties uz iedzīvotāju ievēlētajiem pārstāvjiem, tas „nekādā veidā neietekmē tiesības izmantot pilsoņu sapulces, referendumus vai jebkuru citu pilsoņu tiešās līdzdalības formu, kur to pieļauj likums”[7]. Respektīvi, vēlēšanās ar balsojuma starpniecību nododot savas tiesības lemt par politiskajiem jautājumiem, indivīds no tām ne tikai neatsakās, bet gan iegūst papildus instrumentu. Cilvēktiesības uz politisko tiesību rēķina tiek paplašinātas.

Atbilstoši Latvijas normatīvo aktu hierarhijai, Latvijas Republikas izdotie normatīvie akti ir spēkā tiktāl, ciktāl tās nav pretrunā ar starptautiskiem līgumiem. Attiecīgi, likumā „Par pašvaldībām” iekļautās tiesību normas ir spēkā tiktāl, ciktāl nav pretrunā ar „Eiropas vietējo pašvaldību hartu”. Tā kā vietējās pašvaldības ir atvasināta publiska persona, respektīvi, publiskās personas sastāvdaļa, arī tai ir saistoši publisko tiesību principi.

---

[1] McLean, Iain and McMillan, Alistair (ed.), The Concise Oxford Dictionary of Politics – Second edition; Oxford University Press, 2003. – 512-515 p.

[2] Stucka A., Administratīvās tiesības. Rīga: Juridiskā koledža, 2006. – 59. lpp.

[3] Latvijas Republikas Satversme.// Pieņemts Latvijas Republikas Satversmes sapulcē 15.02.1922.; stājies spēkā 07.11.1922.; ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 31.05.2007// Latvijas Vēstnesis, 01.07.1993., Nr.43. – (01.01.2009.) http://www.likumi.lv/doc.php?id=57980&from=off

[4] Valsts pārvaldes iekārtas likums.// Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikas Saeimā 06.06.2002.; stājies spēkā 01.01.2003.; ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 01.07.2008// Latvijas Vēstnesis, 21.06.2002., Nr.94. - (01.01.2009.) http://www.likumi.lv/doc.php?id=63545&from=off

[5] Par pašvaldībām.// Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikas Saeimā 19.05.1994.; stājies spēkā 09.06.1994.; ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 01.01.2009.// Latvijas Vēstnesis, 24.05.1994., Nr.61. – (01.01.2009.) http://likumi.lv/doc.php?id=57255&version_date=01.01.2009

[6] Stucka A., Administratīvās tiesības. Rīga: Juridiskā koledža, 2006. – 106. lpp.

[7] Par 1985.gada 15.oktobra Eiropas vietējo pašvaldību hartu.// Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikas Saeimā 22.02.1996.; stājies spēkā 28.02.1996.; // Latvijas Vēstnesis, 28.02.1996., Nr.37. – (03.02.2009.) http://likumi.lv/doc.php?id=39139