Vietējo pašvaldību vietas un lomas publiskajā pārvaldē normatīvais regulējums

Pirms apskatām vietējo pašvaldību vietas un lomas publiskajā pārvaldē normatīvo regulējumu, nepieciešams definēt šajā jautājumā aptverto areālu un pamat jēdzienus.

Jēdzienam „publiskā pārvalde” kā sinonīms nereti tiek izmantots jēdziens „valsts pārvalde” (arī šajā darbā). Oxfordas „Koncentrētajā Politikas terminu vārdnīcā” jēdziens valsts (state – angļu val.) tiek skaidrota kā zināmu institūciju kopumu, kuras, atrodoties dominējošā stāvokli, noteiktā teritorijā realizē sabiedrības intereses[1].

Līdzīgas definīcijas ir sniegtas arī tiesību teorijā. Autors piedāvā A.Stuckas sniegto definīciju, kurā teikts, ka „publiskā administrācija ir politiskai varai pakļautu institūciju un amatpersonu darbība, kas sabiedrības interesēs nodrošina likumu izpildi un ir apveltīta ar publiskās varas pilnvarām”[2]. Kā redzams, abās definīcijās tiek uzsvērts, ka darbība ir vērsta uz sabiedrības interešu realizēšanu.

Publiskās pārvaldes institucionālās sistēmas un darba organizācijas pamatā ir ar normatīvajiem aktiem noteikta hierarhija un padotība, nosakot katras institūcijas kompetenci, funkcijas valsts pārvaldē. LR Satversmes 58. pants nosaka, ka „Ministru kabinetam ir padotas valsts pārvaldes iestādes”[3].

Iestāde ir institūcija, kura darbojas publiskas personas vārdā un kurai ar normatīvo aktu noteikta kompetence valsts pārvaldē, piešķirti finansu līdzekļi tās darbības īstenošanai un ir savs personāls („Valsts pārvaldes iekārtas likuma” (turpmāk VPIL) 1.p. 3.punkts)[4]. Līdzīgs iestādes definējums ir sniegts arī LR Administratīvā procesa likuma (turpmāk APL) 1.panta 1.daļā.

VPIL 31.pants. precizē un nosaka iestāžu hierarhijas principu:

„(1) Iestādes atrodas vienotā hierarhiskā sistēmā, kurā viena iestāde ir padota citai iestādei. Iestādes var veidot vairāku līmeņu padotības sistēmu.

(2) Augstākā iestāde ir ministrija vai cita Ministru kabineta loceklim tieši pakļauta tiešās pārvaldes iestāde.

(3) Normatīvajā aktā var noteikt, ka funkcionālo padotību pār vienas publiskas personas iestādi īsteno citas publiskas personas iestāde.

(4) Dažādu publisku personu kopīgas iestādes hierarhiju nosaka ar normatīvo aktu, norādot tajā augstāku iestādi”.

Arī APL, definējot jēdzienu augstāka iestāde, akcentē hierarhiskumu: „Augstāka iestāde ir tiesību subjekts, tā struktūrvienība vai amatpersona, kas hierarhiskā kārtībā var dot rīkojumu iestādei vai atcelt tās lēmumu (APL 1.panta 2.daļā)”.

Institucionālā sistēma un darba organizācija tiek pateikta arī definējot jēdzienu publiskas personas orgāns – iestāde vai amatpersona, kuras kompetence un tiesības tieši paust publiskas personas tiesisko gribu ir noteiktas attiecīgās publiskās personas juridiskajā pamataktā vai darbību reglamentējošajā likumā (VPIL 1.panta 4.punkts).

Ar jēdzienu „publiska persona” ir jāsaprot Latvijas Republika kā sākotnējā publisko tiesību juridiskā persona un atvasinātas publiskas personas. (VPIL 1.p. 1.punkts).

Ar atvasinātu publisku personu jāsaprot pašvaldība vai cita ar likumu vai uz likuma pamata izveidota publiska persona. Tai ar likumu piešķirta sava autonoma kompetence, kas ietver arī sava budžeta veidošanu un apstiprināšanu (VPIL 1.p. 2.punkts).

Likumā „Par pašvaldībām” ir sniegta vietējo pašvaldību definīcija: „Vietējā pašvaldība ir vietējā pārvalde, kas ar pilsoņu vēlētas pārstāvniecības — domes (padomes) — un tās izveidoto institūciju un iestāžu starpniecību nodrošina likumos noteikto funkciju, kā arī šajā likumā paredzētajā kārtībā Ministru kabineta doto uzdevumu un pašvaldības brīvprātīgo iniciatīvu izpildi, ievērojot valsts un attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotāju intereses.[5]

Autors piedāvā arī A.Stuckas sniegto definīciju, kurā teikts, ka „pašvaldība ir atvasināta publiska persona, kas ar ievēlēta lēmējorgāna un tā izveidotas administrācijas starpniecību savas kompetences ietvaros nodrošina valsts un noteiktas administratīvas teritorijas iedzīvotāju vajadzības un tiesiskās intereses.”[6]

Līdzīga definīcija ir sniegta arī Eiropas vietējo pašvaldību hartā, kura Latvijas Republikai ir saistoša kopš 1996.gada. Hartas 3.panta 2.daļā ir atruna, ka neskatoties uz iedzīvotāju ievēlētajiem pārstāvjiem, tas „nekādā veidā neietekmē tiesības izmantot pilsoņu sapulces, referendumus vai jebkuru citu pilsoņu tiešās līdzdalības formu, kur to pieļauj likums”[7]. Respektīvi, vēlēšanās ar balsojuma starpniecību nododot savas tiesības lemt par politiskajiem jautājumiem, indivīds no tām ne tikai neatsakās, bet gan iegūst papildus instrumentu. Cilvēktiesības uz politisko tiesību rēķina tiek paplašinātas.

Atbilstoši Latvijas normatīvo aktu hierarhijai, Latvijas Republikas izdotie normatīvie akti ir spēkā tiktāl, ciktāl tās nav pretrunā ar starptautiskiem līgumiem. Attiecīgi, likumā „Par pašvaldībām” iekļautās tiesību normas ir spēkā tiktāl, ciktāl nav pretrunā ar „Eiropas vietējo pašvaldību hartu”. Tā kā vietējās pašvaldības ir atvasināta publiska persona, respektīvi, publiskās personas sastāvdaļa, arī tai ir saistoši publisko tiesību principi.

---

[1] McLean, Iain and McMillan, Alistair (ed.), The Concise Oxford Dictionary of Politics – Second edition; Oxford University Press, 2003. – 512-515 p.

[2] Stucka A., Administratīvās tiesības. Rīga: Juridiskā koledža, 2006. – 59. lpp.

[3] Latvijas Republikas Satversme.// Pieņemts Latvijas Republikas Satversmes sapulcē 15.02.1922.; stājies spēkā 07.11.1922.; ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 31.05.2007// Latvijas Vēstnesis, 01.07.1993., Nr.43. – (01.01.2009.) http://www.likumi.lv/doc.php?id=57980&from=off

[4] Valsts pārvaldes iekārtas likums.// Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikas Saeimā 06.06.2002.; stājies spēkā 01.01.2003.; ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 01.07.2008// Latvijas Vēstnesis, 21.06.2002., Nr.94. - (01.01.2009.) http://www.likumi.lv/doc.php?id=63545&from=off

[5] Par pašvaldībām.// Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikas Saeimā 19.05.1994.; stājies spēkā 09.06.1994.; ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 01.01.2009.// Latvijas Vēstnesis, 24.05.1994., Nr.61. – (01.01.2009.) http://likumi.lv/doc.php?id=57255&version_date=01.01.2009

[6] Stucka A., Administratīvās tiesības. Rīga: Juridiskā koledža, 2006. – 106. lpp.

[7] Par 1985.gada 15.oktobra Eiropas vietējo pašvaldību hartu.// Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikas Saeimā 22.02.1996.; stājies spēkā 28.02.1996.; // Latvijas Vēstnesis, 28.02.1996., Nr.37. – (03.02.2009.) http://likumi.lv/doc.php?id=39139