Rāda ziņas ar etiķeti komunikācija. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti komunikācija. Rādīt visas ziņas

pirmdiena, 2013. gada 22. jūlijs

Informācijas pieejamība un būtiskākie informācijas avoti par pašvaldības aktualitātēm


Respondentu pašvērtējums attiecībā uz informācijas pieejamību par aktualitātēm savā pašvaldībā kopumā ir vērtējams kā apmierinošs. 4,7% (visi dati norādīti neņemot vērā statistisko kļūdu) no aptaujātajiem respondentiem uzskata, ka viņi ir ļoti labi informēti, 28,8% pietiekami, 25,3% apmierinoši. Tādejādi par salīdzinoši labi informētiem sevi uzskata nedaudz vairāk kā puse respondentu – 58,8%. Piektdaļa aptaujāto atzīst, ka viņu informētības līmenis ir zems. Par gandrīz nemaz vai nemaz neinformētiem sevi uzskata 8,6%. Katrs desmitais atklāj, ka tas viņu absolūti neinteresē, bet 2,6% respondentu nezina, ar ko pašvaldība vispār nodarbojas. Tādejādi neapmierinošs informācijas pieejamības un informētības līmenis ir 41,3% respondentu.

Sadalot respondentus pēc iegūtā izglītības līmeņa atklājas sakarības. Iedzīvotāji ar augstāku izglītības līmeni informācijas pieejamību un savu informētības līmeni vērtē augstāk. Vērtējumā „apmierinoši” atšķirības praktiski izzūd, turpretim kā neapmierinošu vairāk uzskata iedzīvotāju ar zemāku izglītības līmeni. Šī sakarība atklāj iegūtā izglītības līmeņa nozīmi. Izglītotākie iedzīvotāji vairāk interesējas un viņiem ir labāks priekšstats par to, kur iegūstama informācija. Līdz ar to, nākas domāt, ka viņi ir arī sociāli un politiski aktīvāki, respektīvi, viņu iesaistīšanās līmenis sabiedriskajos un politiskajos procesos ir augstāks.

Aplūkojot sniegtās atbildes pēc dzimumu sadalījuma, nav vērojamas būtiskas atšķirības. Izceļama vienīgi atbilde „Mani tas neinteresē”. Šādu nostāju izrādīja 14,8% vīriešu un divas reizes mazāk sieviešu – 7,6%. Lai gan nepastāv dzimumu sadalījumā vērā ņemamu atšķirību, tomēr sievietes izrāda nedaudz lielāku interesi par pašvaldībā notiekošajiem procesiem. Pēc tā nākas secināt, ka sievietes mazliet vairāk sasaista savā pašvaldībā notiekošos procesus ar sevi, respektīvi, nedzīvo atrauti un uzskata, ka notiekošais kaut kādā mērā var personiski ietekmēt.

Respondentu sniegtās atbildes pa vecuma grupām parāda, ka informācijas pieejamību kā ļoti labu mazāk vērtē gados jaunie un pensijas vecuma respondenti. 15% gados jauno Cēsu rajona pētījuma dalībnieku neinteresē savā pašvaldībā notiekošais, līdz ar to, šī ir pasīvākā vecuma grupa attiecībā uz iesaistīšanos pašvaldības darbā. Par salīdzinoši labi informētiem sevi uzskata 52% jauno, 64,5% brieduma gados, 61,5% pirmspensijas un 64,6% pensijas vecuma respondentu. Nākas secināt, ka potenciāli aktīvākā sabiedrības daļa – gados jaunie cilvēki - ir vairāk atrauta no pašvaldības procesos notiekošā, kas daļēji saistās ar intereses trūkumu. Tā kā šī grupa ir vismazāk informēta, nākas secināt, ka intereses trūkumam būtisks faktors ir nepietiekamais informētības un izpratnes līmenis par iesaistīšanās nepieciešamību, kā arī par pašvaldības un publiskās pārvaldes darbu kopumā.

Pētījuma ietvaros respondentiem tika lūgts noteikt divus būtiskākos informācijas avots, no kuriem viņi saņem informāciju par aktualitātēm savā pašvaldībā. Iegūtās atbildes sasummējot vienā atbildē, par vadošo informācijas avotu Cēsu rajona iedzīvotājiem ar 29% kalpo rajona laikraksts „Druva”. 19,7% respondentu tie ir vietējo pašvaldību informatīvie izdevumi. Būtiska ietekme ir starppersonu komunikācijai.

No saviem ģimenes locekļiem, radiem, draugiem un kolēģiem informāciju par aktualitātēm savā pašvaldībā saņem 18,4% iedzīvotāju. Kā ceturtais nozīmīgākais avots ar 15% ir izdalāms internets. Par relatīvi nebūtiskiem informācijas avotiem par savas pašvaldības aktualitātēm kalpo radio ar 7,9%, televīzija ar 6,3% un pārējie drukātie plašsaziņas līdzekļi ar 2,5%. 1,1% respondentu atzina, ka viņiem tas absolūti neinteresē, ir svešs, tādejādi nespējot sniegt atbildi.

Sadalot respondentus pēc pētījuma ietvaros izveidotā administratīvi teritoriālā dalījuma – Cēsu novads un pārējās Cēsu rajona vietējās pašvaldības – atklājas atšķirības informācijas avotos.

Televīzija kā informācijas avots kalpo 8,7% Cēsu novada un 4,3% pārējo pašvaldību iedzīvotājiem. Līdzīgi ir ar radio, attiecīgi 9,6% un 6,4%. Televīzijas un radio pārsvars Cēsu novadā skaidrojams ar apstākli, ka mazo pašvaldību aktualitātes reti nokļūst šo plašsaziņas līdzekļu informatīvajos raidījumos. 33,2% Cēsu novada un 25,3% pārējo pašvaldību iedzīvotāji par informācijas avotu izmanto rajona laikrakstu „Druva”. Lai gan proporcionāli laikrakstā dominē informācija tieši par Cēsīm, Cēsu rajona mēroga aktualitātēm, regulāri ir informācija arī par kādu konkrētu pašvaldību. Šeit jāuzsver lielā sabiedrisko attiecību nozīme pastarpinātā komunikācijā ar sabiedrību caur plašsaziņas līdzekļiem, kuru vairums pašvaldību izmanto ļoti nepietiekamā līmenī. Citos plašsaziņas līdzekļos informācija par Cēsu rajona pašvaldību aktualitātēm ir nebūtiska. Izdalās vienīgi Cēsis.

Internetu informācijas iegūšanai par savu pašvaldību izmanto 19,7% Cēsu novada un 10,7% pārējo Cēsu rajona pašvaldību iedzīvotāji. Tā kā Cēsu pilsēta pēc statusa rajonā, ekonomikas un iedzīvotāju īpatsvara ir dominējoša, šeit ir attīstītāka infrastruktūra un pieejamība internetam, Cēsu novadā iekļautais Vaives pagasts, iespējams, nedaudz pasliktina statistiku. Jebkurā gadījumā ir jūtama atšķirība informācijas ieguvei izmantojot interneta iespējas. Jāatzīmē, ka daļai Cēsu rajona vietējo pašvaldību nav savas mājaslapas.

Pretēja aina parādās attiecībā uz pašvaldību informatīvajiem izdevumiem un starppersonu komunikāciju, kuras nozīme Cēsu novadā ir mazāka (attiecīgi 9,1% un 16,3%) kā citās rajona pašvaldībās (attiecīgi 29,2% un 20,2%). Piekrišana pašvaldību informatīvajiem izdevumiem lielā mērā saistās ar bezmaksas iespēju. Īpaši liela nozīme tam ir ārpus rajona centra – izmanto 29,2% iedzīvotāju. Kā trūkumu vairāki respondenti, īpaši viensētās dzīvojošie, minēja piegādes neregularitāti vai neesamību uz mājām.

Skatoties iegūtā izglītības līmeņa plāksnē, autors vēlas izdalīt divas sakarības. Televīziju kā būtisku informācijas avotu novērtējuši 22% respondenti ar pamatizglītības, 13,7% ar vidējo un tikai 2,6% ar augstāko izglītības līmeni. Starppersonu komunikācijā informāciju par savu pašvaldību vairāk iegūst respondenti ar zemāku izglītības līmeni – ar pamatizglītību 7,3%, ar vidējo 5,1% un 1,3% ar augstāko. Dati parāda sakarību – jo zemāks izglītības līmenis, jo vairāk tiek veltīts laiks televīzijas pārraidēm un starppesonu komunikācijai. 

Raugoties pēc dzimumu sadalījuma, redzamas divas atšķirības. Vīrieši vairāk izmanto televīziju, kas ir pasīvais informācijas uzņemšanas veids, attiecīgi 18,3% vīriešu, 8,2% sieviešu. Turpretim, sievietes jūtami vairāk par vīriešiem priekšroku dod plašsaziņas informatīvajiem izdevumiem, attiecīgi 9,8% vīriešu, 19,9% sieviešu.

Par savas pašvaldības aktualitātēm sadalījumā pa vecuma grupām redzams, ka televīzija visaktuālākā ir gados jaunajiem (18%) un pensijas vecumā (12,5%). Rajona laikraksta lasītāju vidū vērojama tendence – jo gados jaunāks, ja mazāk lasa laikrakstu. Attiecīgi 38% vecumposmā 18-30g., 41,3% vecumposmā 31-45g., 46,2% vecumposmā 46-60g. un 59,4% no visiem respondentiem vecumposmā 61-74g. To, ka laikrakstam „Druva” lasītāju loku veido gados vecāki cilvēki, autors galvenokārt saista ar laika gaitā izveidojušos tradīciju. Internetu kā informācijas avotu norādīja 12% gados jauno, 12,7% brieduma gados, 7,7% pirmspensijas un tikai 3,1% pensijas vecuma respondentu.

trešdiena, 2013. gada 19. jūnijs

Valsts pārvaldes principi

Labas pārvaldības principi publiskajā (valsts) pārvaldē nav nemainīgi. Tie, atbilstoši laikam un prasībām, tiek papildināti, pielāgoti, grozīti, mainīti. Lai arī visi principi nav vienoti formulēti, to būtība saglabā savstarpēju saikni. Valsts pārvaldes principi izriet no demokrātiskās iekārtas un tiesiskas valsts principiem. Turpinājumā apskatīsim Latvijas gadījumam saistošos formulējumus, kas noteikti Eiropas Savienības un Latvijas Republikas saistošajos normatīvajos aktos.
„Tiesības uz labu pārvaldību tika iekļautas kā pamattiesības Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41.pantā (..). Līgumā par Konstitūciju Eiropai tiesības uz labu pārvaldību ir garantētas II-101.pantā. Šis pants ir identisks Pamattiesību hartas 41.pantam. Taču Eiropas ombuds uzskatīja, ka nepietiek ar to, ka tiesības uz labu pārvaldību ir iekļautas Pamattiesību hartā, un ir nepieciešams izskaidrot sīkāk, ko nozīmē šīs tiesības. Tāpēc Eiropas ombuds izstrādāja Eiropas labas administratīvās prakses kodeksu 20, kas 2001.gada 6.septembrī tika apstiprināts ar Eiropas Parlamenta rezolūciju. 21. Kodekss tika izveidots, balstoties uz Eiropas Savienības tiesību aktos, Eiropas Savienības tiesu praksē un dalībvalstu administratīvā procesa likumos nostiprināto labas pārvaldības principu analīzi. 22. Kodeksā ir 27 panti, no kuriem 21. skaidro tiesības uz labu pārvaldību. Atbilstoši kodeksā noteiktajam tiesības uz labu pārvaldību ietver sevī šādus elementus:
1) likumīgums; 2) vienāda attieksme; 3) samērīgums; 4) varas ļaunprātīgas izmantošanas nepieļaujamība; 5) neieinteresētība un neatkarība; 6) objektivitāte; 7) tiesiskā paļāvība, konsekvence un padomi; 8) taisnīgums; 9) pieklājība; 10) atbildes uz vēstulēm pilsoņu valodā; 11) kvīts par saņemšanu un norāde uz kompetento iestādi; 12) pienākums pārsūtīt vēstules vai sūdzības kompetentajam dienestam; 13) tiesības tikt uzklausītam un izteikt savu viedokli; 14) saprātīgs termiņš lēmuma pieņemšanai; 15) pienākums lēmumu pamatot; 16) norāde uz lēmuma apstrīdēšanas iespējām; 17) lēmuma paziņošana; 18) datu aizsardzība; 19) pienākums sniegt informāciju; 20) pienākums nodrošināt piekļuvi dokumentiem; 21) pienācīga dokumentu reģistrācija”.[1]
Labas pārvaldības princips Latvijas Republikas normatīvajos aktos minēts Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10.pantā, kurā tiek izdalīti valsts pārvaldes principi un labas pārvaldības principi, lai gan faktiski tie viens otru tikai papildina un kopumā saskan ar Eiropas Savienības definētajiem:
„(1) Valsts pārvalde ir pakļauta likumam un tiesībām. Tā darbojas normatīvajos aktos noteiktās kompetences ietvaros. Valsts pārvalde savas pilnvaras var izmantot tikai atbilstoši pilnvarojuma jēgai un mērķim.
(2) Valsts pārvalde savā darbībā ievēro cilvēktiesības.
(3) Valsts pārvalde darbojas sabiedrības interesēs. Pie sabiedrības interesēm pieder arī samērīga privātpersonas tiesību un tiesisko interešu ievērošana.
(4) Valsts pārvaldei, atsevišķai iestādei vai amatpersonai, īstenojot valsts pārvaldes funkcijas, nav savu interešu.
(5) Valsts pārvalde savā darbībā ievēro labas pārvaldības principu. Tas ietver atklātību pret privātpersonu un sabiedrību, datu aizsardzību, taisnīgu procedūru īstenošanu saprātīgā laikā un citus noteikumus, kuru mērķis ir panākt, lai valsts pārvalde ievērotu privātpersonas tiesības un tiesiskās intereses.
(6) Valsts pārvalde savā darbībā pastāvīgi pārbauda un uzlabo sabiedrībai sniegto pakalpojumu kvalitāti. Tās pienākums ir vienkāršot un uzlabot procedūras privātpersonas labā.
(7) Valsts pārvaldes pienākums ir informēt sabiedrību par savu darbību. Tas attiecas it īpaši uz to sabiedrības daļu un tām privātpersonām, kuru tiesības vai tiesiskās intereses īstenotā vai plānotā darbība skar vai var skart.
(8) Valsts pārvaldi organizē pēc iespējas ērti un pieejami privātpersonai.
(9) Valsts pārvaldi organizē, ievērojot subsidiaritātes principu.
(10) Valsts pārvaldi organizē pēc iespējas efektīvi. Valsts pārvaldes institucionālo sistēmu pastāvīgi pārbauda un, ja nepieciešams, pilnveido.
(11) Valsts pārvalde savā darbībā ievēro arī šajā pantā neminētus tiesību principus, kuri atklāti, atvasināti un attīstīti iestāžu vai tiesu praksē, kā arī tiesību zinātnē.”[2]

Komunikācijai un iedzīvotāju apkalpošanai publiskajā pārvaldē ideālajā variantā jāatbilst augstāk definētajiem principiem. Tas, cik korekti tie tiek ievēroti un kā iedzīvināti praksē, lielā mērā ir atkarīgs no katras institūcijas vadības un darbiniekiem.




[1] Valsts cilvēktiesību birojs. http://www.vcb.lv/index.php?open=intervijas&this=190805.200 [09.10.2007.]
[2] Valsts pārvaldes iekārtas likums.// Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikas Saeimā 06.06.2002.; stājies spēkā 01.01.2003.; ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 01.07.2008// Latvijas Vēstnesis, 21.06.2002., Nr.94. - (01.01.2009.) http://www.likumi.lv/doc.php?id=63545&from=off