Interešu grupu ietekme attiecībā uz lēmumu pieņemšanas procesu pašvaldībā

Respondenti ļoti cerīgi vērtē iedzīvotāju iespējas efektīvāk aizstāvēt savas intereses apvienojoties interešu grupās. 78% (visi dati norādīti neņemot vērā statistisko kļūdu) procenti uzskata, ka apvienojoties ir iespēja panākt procesu virzību sev vēlamā gultnē. 12,9% ir pesimistiskāki par interešu grupu iespējām. Viņi uzskata, ka tās ir bezjēdzīgas aktivitātes, jo viņos tāpat neviens neieklausīsies. Savukārt 9,1% aptaujāto uzskata, ka darīt jau var un ir iespēja pavirzīt procesus sev vēlamā virzienā, bet interešu grupu aktivitātes, spiediena izdarīšana uz lēmuma pieņemšanas procesu ir nevēlama.

Jāpievērš uzmanība kādam būtiskam apstāklim. Pēdējā desmitgadē Latvijā ir veikta virkne pētījumu, regulāri tiek apkopoti statistikas dati par nevalstisko organizāciju dalībnieku un politisko partiju biedru skaitu. „Socioloģiskie pētījumi uzrāda zemu pašorganizācijas līmeni, zemu sevis novērtēšanu un kolektīvās darbības spēju neapzināšanos.”[1] Ar vārdiem iedzīvotāji saprot iedzīvotāju saliedētības, interešu grupu ietekmes potenciālu, tomēr reālitāte rāda, ka iedzīvotāji pārāk maz iesaistās.

Vērtējot iegūtos datus no administratīvi teritoriālā skatupunkta, lai arī nebūtiski, tomēr ārpus Cēsu novada dzīvojošie ir mazāk pesimistiski (10,5% pret 15,5%). Interešu grupu ietekmi atzinīgi vērtē 73,6% Cēsu novada, 80,6% pārējo Cēsu rajona vietējo pašvaldību respondenti. Lielāks pesimistu skaits un iepriekšējā nodaļā atklātais savas pašvaldības tiesiskuma pazemināts vērtējums Cēsu novadā liecina par problēmu pastāvēšanu.

Izteiktāks sadalījums ir pēc iegūtā izglītības līmeņa. Respondenti ar pamatizglītību zemāk vērtē iedzīvotāju saliedēšanās efektivitāti, ir noraidošāki un pesimistiskāki par šādām aktivitātēm. Piemēram, 19,5% ar pamata, 14,5 ar vidējo un 6,7% respondentu ar augstāko izglītību uzskata, ka šādas aktivitātes ir veltīgas, jo tāpat neviens neieklausīsies. Tas liek domāt arī par iedzīvotāju pašvērtējuma līmeni. Jo izglītotāks, jo augstāks pašvērtējuma līmenis.

Respondentiem aptaujas ietvaros tika lūgts novērtēt interešu grupu ietekmi viņu pašvaldībā attiecībā uz politisko lēmumu pieņemšanas procesu. Lai arī veicot aptauju netika izvirzīts uzdevums noskaidrot respondentu zināšanas par esošajām interešu grupām, tajā skaitā nevalstiskajām organizācijām, biedrībām un tml., piemēram, uzdodot kontroljautājumu, aptaujas procesa laikā gūtie novērojumi liecina, ka patiesā pētījumu dalībnieku informētība varētu būt zemāka. Daļai cilvēku kauns atklāt savu nezināšanu. 

Saņemot vērtējumu noskaidrojās, ka tikai 3,8% uzskata, ka interešu grupas ir ļoti ietekmīgas. 26,8% domā, ka tās regulāri tiek iesaistītas un darba rezultāts ir apmierinošs. Par neregulāru iesaistīšanos un zemas efektivitātes darbību ir pārliecināti 28,9% aptaujāto. 15,7% uzskata, ka interešu grupām viņu pašvaldībā nav reālas ietekmes. Ceturtdaļai respondentu nav informācijas ne par vienu interešu grupu savā pašvaldībā. Par interešu grupu ietekmi pēc administratīvi teritoriālā un sociāldmogrāfiksā iedalījuma nav vērā ņemamu atšķirību vai sakarību.

---

[1] Kruks S., Sociālo aktoru diskvalifikācija publiskajā diskursā. LU raksti, 648.sējums, 2002. – 198.lpp.

Interešu grupu loma un ietekme uz politikas procesu un tā iznākumu

Viens no būtiskākajiem aspektiem konkrētās problēmas virzīšanā ir saprast vai ir nepieciešama un lietderīga sabiedrības iesaistīšana. Ir situācijas, kad nepieciešama grupu līdzdalība politikas veidošanā un ir gadījumi, kad tā nav vēlama. Vēlamība parasti izpaužas nepieciešamībā pēc dažādu interešu pārstāvniecības, kas palīdzētu labāk izprast un apzināt esošo situāciju un izvairīties no nepareiza lēmuma un iespējamajām konfliktsituācijām. Tāpat interešu grupu [stakeholders – angļu val.] iesaistīšana ir nepieciešama gadījumos, kad pārvaldei [šeit un turpmāk angļu valodas jēdziens ‘government’ tiek interpretēts kā ‘pārvalde’, jo tas attiecas gan uz centrālo valdību, gan reģionālo, gan vietējo pārvaldes līmeni un tās institūcijām] ir nepieciešami kādi interešu grupām pieejamie resursi – finanšu, cilvēku, informācijas utt.

Sabiedrības iesaistīšana parasti izpaužas nevis kā katra indivīda, bet kā grupu, kas pārstāv zināmas sabiedrības daļas intereses, vērtības. Pieņemot lēmumu ir jāizvērtē situācija un jādefinē iespējamie ieguvumi vai šķēršļi, kurus var radīt sabiedrības iesaistīšana. Ja tiek nolemts iesaistīt, ir jābūt skaidri nodefinētam, ko tieši vēlas iegūt ar sabiedrības iesaistīšanu.[1]

Katrai ieinteresētajai interešu grupai attiecībā uz konkrētas problēmas virzīšanu un atrisinājumu ir savs redzējums un intereses, katra ieinteresētā interešu grupa piedāvā savu problēmas definējumu. Ja ir nepieciešamība iesaistīt pēc iespējas vairāk interešu grupu, problēma ir jānoformulē tā, lai tā aptvertu pēc iespējas plašāku sabiedrības daļu. Rūpīgi nepārdomāts un slikti noformulēts problēmas definējums var radīt nepietiekamu sabiedrības un tās interešu grupu atbalstu, kas, savukārt, kavēt lietas virzīšanu un vēlamā mērķa sasniegšanu.[2]

Situācijā, kad problēmas risināšanā ir iesaistītas daudzas interešu grupas, veidojas tīklveida politikas (policy network – anglu val.) modelis. „Rhodes (..) politikas tīklu redz kā komplicētu organizāciju, iezīmējot savstarpēju atkarību(..).”[3] Politikas tīklā ietilpst tās organizācijas vai interešu grupas, kuras kaut kādā veidā ir ieinteresētas konkrētās problēmas virzīšanā un tā atrisinājumā. „Tā kā vara balstās uz atkarību resursu apmaiņā, pārvaldes un grupas tiek stimulētas veidot tīklus.”[4] Tā dalībnieki saprot, ka vieni paši ar saviem resursiem nespēj ietekmēt lietas virzību un iznākumu.

„Politikas tīkls demonstrē, ka attiecības starp grupām un pārvaldi ir dalāms segmentos un attiecības variē no politikas sektora uz politikas sektoru. Pie tam, kā demonstrē Rhodes vietējo pašvaldību studijas [Rhodes 1981; Marsh and Rhodes 1992], attiecības starp grupām un pārvaldi nevar tikt skatītas kā ‘nulles summa’. Tas nav gadījums, kad spiediena grupas stāvot ārpus sistēmas, ar nolūku gūt specifisku mērķi, lobē pārvaldi. Attiecības ir viena no atkarībām: „Jebkura organizācija ir atkarīga no citu organizāciju resursiem.” Tas, protams, viegli attiecināms uz starpvaldību attiecībām kā uz grupu/ pārvaldes attiecībām, kur katra grupa var izdzīvot bez otras. Tomēr konkrētajā situācijā, kad pārvalde grib sasniegt specifiskus politikas mērķus un grupas grib ietekmēt politiku, grupas un pārvalde ir savstarpēji atkarīgi.”[5]

Dažādām interešu grupām [stakeholders] ir dažādas prioritātes un tās visas ir saistītas ar tām funkcijām, kuras sniedz publiskā sfēra.[6] Pēc interesēm interešu grupas iedala:

·                  Privātās intereses: šī grupa sevī ietver zemes īpašniekus, uzņēmējus un tml., un galvenokārt ir motivēti pēc ekonomiskajiem labumiem. Viņi ir ieinteresēti vietējās ekonomikas funkcionēšanā un viņu prioritāte ir maksimizēt ieņēmumus. Viņu „labvēlīgas vietējās vides” definējums saistīts ar tādiem labumiem kā ienesīgumu, atgriezenisko ekonomisko saiti, menedžmenta un ilgtermiņa pastāvīgo rēķinu izdevumu samazinājumu.

·                  Publiskās intereses: šī grupa ietver vietējās varas institūcijas un ārkārtas servisu, tajā skaitā policiju, un galvenokārt motivēti ar publisko vajadzību, kā drošas apkārtējās vides, nodrošināšanu, kas visiem ir pieejama. Daudzos gadījumos vietējā vara ir publisko jomu īpašnieks vai menedžeris. Ja tā ir īpašnieks, viņus interesē objekta izdevumi, ja ne – attīstība un drošība.

·                  Sabiedrības intereses: šī grupa ietver dažādas “labumu” grupas un vietējos cilvēkus. Viņi ir motivēti ar cenu un vietējo vajadzību aizsardzību. Viņi raugās uz labvēlīgu vietējo vidi kā tādu, kas atspoguļo vietējās priekšrocības un kontekstuālu saderību.

Tas apliecina, ka ikviena interešu grupa ir ieinteresēta sakārtotā, drošā, ekonomiski perspektīvā, ieinteresēt spējīgā apkārtējā vidē. Par vides radīšanu zināmā mērā ir atbildīgas arī vietējās pašvaldības. Tas, cik veiksmīgi un plaši tiek aptvertas un uz sadarbību ieinteresētas interešu grupas, zināmā mērā atspoguļojas iedzīvotāju apmierinātības līmenī.

---

[1] Clayton, J.T., Public Participation in Public Decisions. San Francisko: Jossey – Bass Publishers, 1995. – 171p.

[2] Clayton, J.T., Public Participation in Public Decisions. San Francisko: Jossey – Bass Publishers, 1995. – 172-173 p.

[3] Smith, M.J., Policy networks, In Michael Hill ed., The Policy Process (76 – 86), Prentice Hall/ Harvester Wheatsheaf, 1997. – 77-78 p.

[4] Smith, M.J., Policy networks, In Michael Hill ed., The Policy Process (76 – 86), Prentice Hall/ Harvester Wheatsheaf, 1997. – 79 p.

[5] Smith, M.J., Policy networks, In Michael Hill ed., The Policy Process (76 – 86), Prentice Hall/ Harvester Wheatsheaf, 1997. – 78 p.

[6] Williams, K., Green, S., Literature Review of Public Space and Local Environments for the Cross Cutting Review, Oxford, 2001. –41 p.

Sabiedriskās attiecības publiskajā pārvaldē

Sabiedriskās attiecības ietver visus saskarsmes veidus ar visiem cilvēkiem, ar ko organizācija veido un uztur attiecības. Ir trīs starptautiski atzītas sabiedrisko attiecību definīcijas:

1.    Sabiedrisko attiecību institūta (Lielbritānija) definīcija: „plānoti un pastāvīgi centieni, kuru mērķis ir izveidot un saglabāt labo gribu un savstarpēju sapratni starp uzņēmumu un tā auditoriju”;

2.    ASV Sabiedrisko attiecību asociācijas definīcija: „sabiedriskās attiecības palīdz daudzpusīgai un plurālistiskai sabiedrībai pieņemt lēmumus un darboties efektīvāk, sasniedzot savstarpēju sapratni starp sabiedrības grupām, uzņēmumiem un organizācijām. Sabiedriskās attiecības palīdz harmoniski apvienot privātās un sabiedriskās intereses”;

3.    Trešā starptautiski atzītā sabiedrisko attiecību definīcija: „Sabiedriskās attiecības ir māksla un sociālā zinātne, kuras mērķis ir analizēt tendences, paredzēt to sekas, konsultēt uzņēmumu vadītājus un īstenot ieplānotās darbības programmas, kas kalpo gan uzņēmuma, gan sabiedrības interesēm”.[1]

Eduards Bērneiss (E.L. Berneys), viens no pirmajiem sabiedrisko attiecību profesionāļiem ASV, sabiedriskās attiecības raksturo kā „darbības jomu, kas ir paredzēta, lai uzlabotu savstarpējās attiecības starp personību, grupu, ideju un citiem sabiedrības elementiem, no kā šī persona ir atkarīga”.[2]

Sabiedrisko attiecību pamatā ir mērķtiecīga, pārdomāta komunikācija, kas savu rīcību balsta uz mērķauditorijas pētījumos iegūtās informācijas. Ar pētījumu palīdzību parasti tiek fiksēta esošā situācija jeb izejošā pozīcija. Parasti tie ir lietišķi pētījumi ar mērķi izzināt konkrētās mērķauditorijas uzvedību, ieradumus, uzskatus, domas, informētības un aktivitātes līmeni, sabiedrisko attiecību programmas efektivitāti un tml. Tāpat izpēte ir nepieciešama arī izvērtēšanas stadijā pēc iedarbības (vai lielāka posma) noslēgšanās, lai uzzinātu cik lielā mērā un efektīvi ir uztverta pasniegtā ziņa.

Iegūtā informācija tiek interpretēta un kopā ar vadību izstrādā attiecīgās organizācijas mērogā pārmaiņu un reaģēšanas stratēģisko plānus. Sabiedrisko attiecību speciālistam jāparedz izmaiņas organizācijas vidē un jāpalīdz vadībai tās izprast.[3]

„To sabiedrisko attiecību speciālistu darbam, kuri strādā valstiskajās institūcijās, ir šādas mērķauditorijas:

a)                Vadītāji un darbinieki valdībā un valsts institūcijās;

b)                Sabiedriskās organizācijas, politisko partiju vadītāji;

c)                Politiska rakstura rīcības komitejas;

d)               Valsts un pašvaldību ierēdņi;

e)                Privātā uzņēmējdarbībā strādājoši cilvēki;

f)                 Profesionālās asociācijas;

g)                Masu saziņas līdzekļu pārstāvji;

h)                Visa pārējā sabiedrība.

Sabiedrisko attiecību mērķi ir atkarīgi no tā, kādā valstiskajā institūcijā sabiedrisko attiecību speciālists strādā, bet viņu darbs balstās uz diviem pamatnoteikumiem:

1)                Demokrātiskā valstī valstiskajām institūcijām ir jāsniedz visa informācija saviem pilsoņiem.

2)                Valsts institūciju efektīvai darbībai ir nepieciešams aktīvs pilsoņu atbalsts un līdzdalība.

Sabiedrisko attiecību valstiskajās institūcijās programmu mērķiem neatkarīgi no valdības līmeņa ir vismaz trīs kopīgi aspekti:

1)                Informēt pilsoņus un iedzīvotājus par valdības, pašvaldības un valstisko institūciju darbību;

2)                Veicināt aktīvu sadarbību valdības programmās;

3)                Veicināt pilsoņu atbalstu politiku un programmu izveidē.

Pilnīgi brīvu informācijas plūsmu ierobežo tādi faktori, kā, piemēram, nacionālās drošības apsvērumi, ar uzņēmējdarbību saistīti noslēpumi, kā arī pilsoņu tiesības uz personiskas informācijas slepenību. [4]

Praksē ir faktiski neiespējami strādāt ar katru iedzīvotāju individuāli. Tieši tāpēc par starpniekiem un ietekmīgiem spēlētājiem ir kļuvuši plašsaziņas līdzekļi, vienlaicīgi radot nevēlamus blakusefektus. „Žurnālisti arvien vairāk ietekmējas un kļūst arvien atkarīgāki no sabiedrisko attiecību avotiem, kas tiem piegādā informāciju. (..)Žurnālistikas pāreja no izpētes uz izklaidējošas informācijas sniegšanu un pēdējā laika apsēstība ar slavenībām nozīmē, ka arvien mazāk vietas atliek nopietnām diskusijām par sabiedrībai patiesi svarīgiem jautājumiem.

No tā izriet divas lietas. Pirmkārt, drauds, ka sabiedriskās attiecības pārāk fokusēsies uz trivialitātēm, jo mediju hītus iegūt ir daudz vieglāk. Otrkārt, attiecības starp sabiedriskajām attiecībām un žurnālistiku kļūst neveselīgi tuvas. Medijiem ir brīvas tiesības izteikt savus kritiskos spriedumus, lai aizstāvētu sabiedrības intereses. Taču situācija var kļūt draudīga, jo mediji nonāk pārlieku lielā atkarībā no sabiedrisko attiecību avotiem, kas bieži ir nekaunīgi savā neobjektivitātē. Turpretim daudzi mediji nepelnīti „noliek” sabiedriskās attiecības, kas ir negodīgi.”[5]

Plānojot sabiedrisko attiecību aktivitātes, būtisku lomu šajā procesā ieņem arī interešu grupas. Sabiedrisko attiecību aktivitātes tiek balstītas uz konkrētās situācijas analīzi, definējot, ja ne visas, tad vismaz lielākās un nozīmīgākās interešu grupas. Balstoties uz to, tiek mērķtiecīgi izstrādāta stratēģija, kampaņa, tās taktika, kuru mērķis, pēc iespējas trāpīgāk nosakot to vērtības un vajadzības, ir iedarboties uz šīm grupām.

Sabiedrisko attiecību aktivitātes ir cieši saistītas ar pašvaldības politiskajiem lēmumiem. Tām ne tikai jāveic izskaidrošana, iedzīvotāju iesaistīšana, bet jāveicina arī lēmumu leģitimizācija.

---

[1] Lapsa T., Sabiedriskās attiecības. Ievads teorijā un praksē. - Rīga: Biznesa augstskola Turība, 2002. – 5.–6.lpp.

[2] Lapsa T., Sabiedriskās attiecības. Ievads teorijā un praksē. - Rīga: Biznesa augstskola Turība, 2002. – 7.lpp.

[3] Katlips S.M., Senters A.H., Brums G.M. Sabiedriskās attiecības. – Rīga: Avots, 2002. – 311.lpp.

[4] Lapsa T., Sabiedriskās attiecības. Ievads teorijā un praksē. - Rīga: Biznesa augstskola Turība, 2002. – 71.–72.lpp.

[5] Gregorija, A. (red.), Sabiedriskās attiecības praksē. Gregorija, A., Sabiedriskās attiecības praksē: ieskats 21. gadsimtā. Rīga: Lietišķās informācijas centrs, 2007. – 23.lpp.